Vīnai muotei beja seši vēļ mozi bārni. Dīvs pasyutīja sovu engeli pajernt muotes dvēseli. Engeļs atguoja pēc muotes dvēseles un jam žāļ tyka, ka mozi bārni palīk rauduodami bez muotes. Engeļs napajēma muotes dvēseles un aizguoja atpakaļ pi Dīva. Dīvs syutija ūtru eņģeli, kurs tū izpildīja, bet napaklausīgū eņģeļi nūstruopēja un nūsyutīja uz pasauļa dzeivuot treis godi. Engeļs staiguoja, staiguoja pa pasauli un īstuoja pi zuobočnīka par struodnīku.

Vīnu reizi, svātdīnas dīnā, engeļs ar zuobočnīku guoja nu baznīcas un ceļā satyka kungu vadūt uz kopim. Zuobočnīks atsametja ceļūs un skaita puotorus, bet engeļs pasagrīzja ar muguru uz bērinīkim un špļauduos. Pavedja garam nabašnīku un zuobočnīks prosa nu engeļa: "Kamdēļ tu tai darīji, te tak lelu kungu aizvedja uz kopim?"

"Tī moz beja lobu cylvāku, bet vairuok valnu skrēja pēc šķiersta," atbildēja engeļs.

Īt tuoļuok un sateik nabogu vadūt uz kopim, pēc kura guoja tikai divi cylvāki. Engeļs atsametja ceļūs un skaita puotorus, bet zuobočnīks golvu pacēlis paguoja garam. Otkon zuobočnīks prosa nu engeļa: "Kamdēļ tu šam cylvākam skaitīji puatorus?"

"Tamdēļ, ka jū pavadīja pulks engeļu ar Jumpravu Mariju un apostolim!"

Vīnu reizi boguots kungs atguoja pi zuabočnīka un soka: "Sašyun man zuobokus, ka munam myužam pītyktu!"

Zuobočnīks apsajēmja taidus zuobokus sašyut un īdevja lobu uodu engeļam iztaisīt kungam zuobokus. Engeļs nūlyka uodu molā un suoka nu drēbes šyut kūrpes.

"Kū tu dori?" prosa zuobočnīks. "Es tak tev lyku nu vyslobuokuos uodas šyut zuobokus.

"Juo myužam itūs kūrpu pītiks!" atbildēja engeļs.

Zuobočnīks ar sovu sīvu lomoj engeli, ka guņs vīn nu mutes skrīn. Tymā laikā īguoja kunga sulaiņs un pastuostīja zuobočnīkam, ka kungs nūmiris un vajagūt pašyut drēbes kūrpes. Kūrpes pabeidzja šyut un engeļam beidzjās ari treis godi struopes dzeives uz šuo pasauļa, un jis, pasataisījies par balūdi, izskrēja pa lūgu un aizliduoja uz dabasim pi Dīva.