Dzeivuoja nabadzīgi veirs ar sīvu. Pēc kaida laika sīvai pīdzyma dēliņš, kuru tāvs ar muoti cīši mīļuoja. Dīvam īsagribēja pajemt šuo bērniņa dvēseli un jis svutīja sovus divējus engeļus uz šū pasauli pēc bārna dvēseles. Engeļi atguoja un redz, ka tāvs ar muoti cīši žāloj un raud pēc dēliņa. Vīns engeļs soka: "Najemsim bārna dvēselītes, lai audzej jū tāvs ar muoti."

"Jemsim!" soka ūtrs engeļs.

Tai engeļi streidējās, streidējās un aizskrēja uz Dīvu bez bārna dvēseles.

"Kur bārna dvesele?" prosa Dīvs nu engelim.

"Mēs naatnesjam," atbildēja tys engeļs, kurs gribēja pajemt bārna dvēseli, "jis man puorstreidēja!"

Dīvs sasadusmuoja uz napaklausīguo engeļa um pasacīja: "Ej uz tū pasauli, kuŗā dzeivoj tys bārns, un dzeivuosi tur tik ilgi, cikom tevis kas navīn napasauks par eņgeli!"

Engeļs atguoja uz šū pasauli um īstuoja pi baznīckunga par kolpu. Vīnā svātdīnas dīnā baznīckungs turēja mišu un engeļs kolpuoja. Miša vydā engeļs pasavēŗa atpakaļ um bolsā nūsasmēja. Baznīckungs tū redzēja, bet nikuo napasacīja. Pēc eisa laika baznīckungam beja juobrauc uz slymū. Baznīckungs atsasāda karetā, engeļs priškā par kučeri un brauc. Pībraucja jī pi vīnas baznīcas, pi kuras durovom stuovēja cylvāks. Engeļs apturēja zyrgu, izlēcja nu karetas, pagyva akmeni, īsvīdja ar tū baznīcas durovuos, atsasāda karetā un brauc tuoļuok. Baznīckungs nikuo napasacīja. Ceļā jī pībraucja pi vīna krūga. Krūga prīškā vuoļuojās divi pīdzāruši puiši. Engeļs nūjēmja capuri, puorsakristīja un brauc tuoluok. Baznīckungs otkan nikuo napasacīja. Tai jī aizbraucja, izspovodēja slymū un brauc atpakaļ. Baznīckungam īsaguoduoja paprasīt nu engeļa par mišu un soka: "Kuodēļ tu smējīs baznīcā miša laikā?"

"Kai es nazasmīšu, ka baznīcā stuovēja jauna meita un dūmuoja: šudiņ es itaiduos drēbēs atguoju uz baznīcu un ļauds uz manis verās; nuokūšā svātdīnā es apsavilkšu vēl lobuokuos drēbēs, bet valns stuovēja pi juos kluot un ar sovu asti volkuoja jai par lyupom un ūtrs stuovēja pi durovom un rakstīja uz vuškas uodas juos grākus. Uoda jau beja pylna pīrakstīta un nabeja vairs kur rakstit, tuodēļ valns sagyva ar zūbim vuškas uodai aiz molas un gribēja pastīpt garuoku, bet uoda puorpleisa un jis īskrēja ar golvu lūgā!"

"Kuodēļ tu īsyti ar akmeni baznīcas durovuos?"

"Kai man beja nasist, ka tys cylvāks, kurs stuovēja pi durovom beja lels grēcinīks: daudz cylvāku beja aplaupījis un nūkavis un jau treis godi nabeja bejis pi spovedes. Šūreit jis gribēja sovus grākus izsyudzēt, bet valns aizskrēja jam prīškā un ar asti vilinuodams nalaidja juo baznīcā. Es ar akmeni valnu padzynu prūjom un tys cylvāks izsyudzēja sovus grākus!"

"Kam tu capuri nūjēmi, car krūgu braucūt?"

"Krūgā pi golda beja nūmiris ubadziņš un pulks engeļu apstuojuši ap jū dzīduoja bēru dzīsmes."

"Tad tu pats ari esi engeļs, ka vysu tai zyni!" soka baznīckungs.

Tyuleņ engeļs palyka par bolūdi, pasacēļa gaisā un aizliduoja pi Dīva, bet baznīckungs tik togad izzynuoja, ka juo kolps beja engeļs un vīns pots atbraucja uz sātu.