Reizi pret Dīvu sadumpuojuos daži eņgeli. Par sadumpuošonūs Dīvs jūs izdzyna nu dabasim un deve kotram eņgeļam sovu struopi. Vīnam eņgeļam Dīvs lyka, lai tys ejūt uz zemi un dzeivojūt tur tik ilgi, koleidz jū nūsauks kas nu cylvākim par eņgeli. Tys eņgeļs tai ari darēja. Dzeivuojūt uz zemes tam vajadzēja kaut kai puortikt, par tū jys saleiga pi vīna kunga par kučeri. Reizi eņgeļs brauc ar sovu kungu un sateik bēres. Šimuos bērēs vede globuot boguotu kungu. Jū pavadīja daudz cylvāku, juo zuorks beja skaisti izpuškuots. Tū radzādams, kungs pīsacēlēs, nūjēme capuri un pasaklanējuos, bet juo kučers tikai sasaruove un it kai naredzēja nikuo. Kungs tikai dusmeigi pasakatējuos uz sovu kučeri. Pēc kaida laika kungs otkon brauc pa tū pošu ceļu un sateik kaida naboga bēres. Tū nabogu pavadēja tikai kaidi pīci cylvāki. Kučers steidzeigi nūkuope nu sova sēdekļa, nūsamete ceļūs, nūjēme capuri un nūskaitēja "Eņgeļs kunga". Bet kungs nūsēdēja vysu laiku un ari auss napakustynuoja. Kučers, nūskaitējis puotorus, otkon steidzeigi īkuope rotūs un kungs jautuoja kučeram, kuopēc jys pagūdynuoja šū nabogu, bet tū baguotū kungu nicik. Kučers mīreigi atbiļdēja: "Tuopēc ka kungu pavadīja kaids symts valnu, bet šeit guoja kaidi pīci eņgeļi."

Kungs uzatrauce un jautuoja: "Bet kas tu esi, eņgeļs?"

Tikkū kungs šūs vuordus izteice, kai nu juo rotim pazuda kučers.