Seņ-senejūs laikūs dzeivuoja vīna atraitne; jai beja septiņi mozi bārni. Vīnu reizi atraitne cīši saslymuoja. Dīvs nu dabasim syutīja eņgeļi pēc atraitnes dvēseles. Atīt nu dabasim engels un redz, ka septiņi bārni cīši raud un prosa atstuot jīm muoti. Engeļam tyka žāl bārnu un jis napajēmja jū muotes dvēseles. Atīt engeļs uz dabasim un soka Dīvam: "Navarēju pajemt atraitnes dvēselis."

"Par kū tai?"

"Par tū, ka bārnu žāļ, jī brīsmeigi raud un prosa pamest jūs muoti ! "

"Ej un tyuleņ atnes atraitnes dvēseli!"

Kū darīt engeļam? Vajag īt, kad pats Dīvs syuta. Aizīt engeļs pēc dvēselis. Otkon bārni raud. Navar engeļs vērtīs uz bārnu osorom, īt atpakaļ uz dabasim un soka: "Dīvs, kū gribi, tū ar mani dori, bet es navaru ituos dvēseles pajemt, man tū bārnu ir cīši cīši žāļ."

Dīvs sasdusmuoja uz engeļa un tyulen nūsyuta jū uz jyuru, ka atnastu akmeni. Engeļs tyuleņ aizguoja uz jyuru, atnesja vīnu akmeni un padūd Dīvam. Dīvs pajēmja akmeni puorlauzja pa pusei un paruodīja, kā īškā akmenī dzeivoj vabulītes. Dīvs soka: "Par kū ituos vabulītes akmenī dzeivoj, kas juos gluob un baroj, vai engeļs?"

Dīvs nūmetja tū akmini taišņi uz leluo ceļa un pasacīja engeļam: "Par tū, ka tu manis naklausīji un naatnesi atraitnes dvēseles, tev byus sēdēt tymā akminī leidz tam laikam, cikom kaids nabejis grēcinīks cylvāks napasacīs pi tuo akmeņa tovu vuordu."

Brauc zemnīki pa ceļu un redz, ka stuov uz ceļa lels akmens. Jī breinuojas, kai itys akmens atsaroda, bet nikai jī navarēja atguoduat. Cik tī laika vai godu puorguoja, braucja vīns zemnīks ar lelu vazumu un aizmetja aiz tuo akmeņa un apguozja vazumu. Sasadusmoujas zemnīks un runoj : "Kas te sēd itymā akmenī, valns vai engeļs."

Kai pasacēja zemnīks vuordu ..engeļs", akmens tyuleņ pazuda, bet zemnīks dzierdēja vīnu vuordu: "Paldīs tev par lobu vuordu!"

Tai nu tuo laika zemnīks pīmin taidu nūtikšonu un stuosta vysim sovim sābrim.