Reiz dzīvoja nabaga saimnieks, kas bija tik nabags, ka bija jādomā, ko rītu ēdīs. Vienu dienu pie šī saimnieka atnāk pusmūža vīrietis un lūdz darbu, viņš solās strādāt tikai par vēdera tiesu, un saimnieks to arī pieņem. Atnāk pavasaris. Visi sāk sēt, bet mūsu saimniekam nav sēklas. Tad puisis paprasa pelavas no dažādām labībām un ar tām apsēj sava saimnieka laukus. No sākuma vēl nekas neaug, bet vēlāk labība sāk augt griezdamās, tā ka nevienam nav tādas labības. Rudenī mūsu saimnieks iekuļ tik daudz labības, ka vēl atliek arī uz tirgu ko vest un kungam parādus atdot. Arī bez tam vēl paliek nauda, ko iegādāties lopus un citas lietas. Tā iet kādi trīs gadi. Nu jau saimnieks ir kļuvis visbagātākais visā apgabalā. Reiz viņš izbrūvē alu un sarīko mazas viesības. Bet puisis nemaz nepiedalās dzeršanā. Kad visi jau aizgājuši, saimnieks saka uz savu puisi: "Klau, puis, visus šos trijus gadus tu pie manis esi nodzīvojis, un es vēl nezinu tavu vārdu. Es biju nabagākais visā apkārtnē, bet tagad ar tavu atnākšanu viss mainījies. Nu es esmu bagātākais visā apvidū. Saki, vai tu neesi eņģelis?"

"Tu uzminēji. Un nu es esmu savu sodu izcietis, ko Dievs man uzlika. Es varu iet atpakaļ debesīs."

To teicis, puisis pazuda.

P i e z ī m e. Šis variants ir ļoti līdzīgs agrākai pasakai "Velns par labdari" ( IV sēujmā, 152, 12). P. Š.