Dzeivuoja vecīts, struoduoja zemi, staiguoja uz baznīcu. Jam ļūti patykuos ap myltim staiguot.

Reizi atguojis nu baznīcas, nūguoja uz klēti, pībēra pylnu grūzu myltu un nas uz muoju, puoterus skaitīdams. Engeļs, taidu bildi radzādams, sasasmēja. Par tū papyutja vējs un myltus juo iznosuoja, izkaisēja. Vecīts soka: "Dīvam par gūdu, nikuo napadarēsi, šei ir dobas paruodība."

Tys engeļs nūskrēja uz dabasim, bet Dīvs juo nalaiž īškā sacīdams: "Par kū izkaisēji vecīšam myltus, kuodēļ taidu zaudējumu jam padarēji? Tev par sovim grākim juoīt pi juo par kolpu un juokolpoj, cikom jis pats atlaiss; jo naatlaiss, tod myužīgi juokolpoj, cytaidi natiksi dabasūs."

Engeļs nūguoja uz vecīti un soka: "Pījem mani par kolpu!"

"Lyudzu," atbildēja vecīts.

Engeļs stuojuos jam kolpuot. Atguoja sējas laiks. Cyti ļaudis sēj pa kolnim, bet vecīša kolps soka: "Sēsim pa lejom, jo šūgod byus sausa vosora."

Vecīts paklausīja. Atguoja rudiņa laiks, vysi ļaudis bādoj par naauglīgu godu, jo Dīvs nadavis leita; bet vecīts smējās, ka jam pīauga dažaidas labības. Jau nu pus cīma īt uz jū lyugtu maizes.

Vecīts smīdamīs nosoj myltus nu klēts. Dažim vecīts īdevja, vysim navarēja - naspēja, jo pi juo moz beja zemes. Ļauds pacītuši bodu, bez maizes, nuokūšā godā jau sēj pa lejom. Kolps soka: "Tagad sēsim pa kolnim, jo byus vosora sļapna."

Tai jī padarīja. Rudenī par vysim maizes ir vairuok vecīšam, bet cyti atkal bez maizes, ka sļapnuo vosora izmērcēja. Vecīts palyka vēļ prīcīguoks.

"Kas taids esi, jo zyni, kad byus vosora sļapna, kad sausa?" vaicuoja vecīts.

Kolps atbildēja: "Asmu engeļs. Tuodēļ kolpuoju, ka tovus myltus izkaisīju. Dīvs man lyka kolpuot tik ilgi, koleidz pats atlaissi."

"Tu vari īt uz Dīvu, bet es nikam nadūšu pīaudzētuos maizes."

Engels nūguoja uz dabasim, bet vecīts dzeivuoja, myltus nosuodams nu klēts.

P i e z ī m e. Skat. piezīmi pie iepriekšējā varianta. P. Š.