Nomiris viens vecs skrodelis, kas visu savu mūžu strādājis savu darbu. Lai arī citiem drēbes šuvot, viņš šad un tad nogriezis kādus drēbes gabaliņus arī sev, bet tādi noziegumi viņam piedoti un viņš pieņemts debesu valstībā.

Reiz pa debesim staigājot, viņš ieraudzījis lielu skaistu krēslu un iesēdies tai krēslā. Pie tā krēsla bijis liels caurums, pa kuŗu visu varējis redzēt, kas virs zemes notiek. Skrodelis nu arī tur ieskatījies un tūliņ pamanījis, ka virs zemes kāds skrodelis griež uzvalku un labu gabalu drēbes nogriež arī sev. Vecais skrodelis par to tā noskaities, ka tūliņ paņēmis kāju beņķīti pie tā krēsla un metis zemes skordelim uz galvas. Tai pašā brīdī atnācis Dievs un prasījis skrodelim: "Kur tu manu beņķīti aizsviedi?"

Skrodelis sabijies un atbildējis: "Es ar to sviedu tam skrodelim, kas drēbi zaga."

Dievs sacījis : "Vai es tev sviedu, kad tu nogriezi citiem drēbes gabalus? Debesīs nevajaga vis skaisties un sodīt, bet gan žēlot un piedot."