Skroderis debesis.

3. A. 800. V. Filšs no J. Bernatoviča Daugavpilī. Latvju Kultūras kr.

Dzeivuoja pasaulī vaca buoba ar sovu dālu. Veciņa beja cīši skūpa un naloba, bet juos dāls beja cylvāks ar lobuo sirdi. Reiz zīmys svātku vokorā veciņa ar sovu dālu sādās pi golda ēst vakareņus taišņi tymā laikā nazkas suoka sistīs pi durovu. Veciņa izguoja uorā un pavaicuoja. Tī beja vacs vecs, kurijis prasējās pi jūs puorguleit nakti. Veciņa nagrybēja īlaist veča, pasaceidama: "Mums nav vītys."

Bet juos dāls suoka praseit muoti un golu golā īrunuoja, jei īlaidja veču sovā sātā uz naktis puorguleit. Večs nūvylka drābis, dāls pasādynuoja jū pi golda tyvi pi sevis un beja cīši prīcīgs, ka pi jūs golda beja vīss taidās lelās svātdinās.

Vecs puorgulēja nakti un reitā gribēja īt, bet dāls jū nalaidja un paturēja kai vīsu treis dīnys. Caturtā dīnā vecs īdams pasacēja: "ltū godu es pi tevis pavadēja svātdīnas, a uz cytam godam tu pi manis byusi vīsūs. Kod tu cytā godā raizi sēssīs pi galda, pīmin mani, ka es beju itū svātdīn pi tevis, es tiuleņ atsyuteišu pēc tevis zyrgu un tu atbrauksi pi manis!"

Vecs nūguoja, dāls ar sovu muoti puordzeivuoja vosoru un sagaidēja otkon kūčus dīnu [kūķu dienu] un sādās jī pi golda. Dāls soka sovai muotei: "Pīmin, muna mameņ, kai puarguojušu godu beja pi muysu vecs vīsūs, saucja mani pi sevis un pascēja, ka atsyuteis zyrgu. Īšu es pazavārtūs uorā."

Dāls bez capurys izguoja uorā - veras: pi sātys stuov zyrgs ar zalta karetu. Jis daguoja pi tuo zyrga un nagrybādams sādās karetā un naredzēja, kai zyrgs nūskrēja, cik beja jam spāka. Zyrgs apstuoja pi vīnys vacys ustobeņis nu ustobys izguoja tyspats vecs un prīceigs īvedja vīsi ustabā. Jī abadivēji sādās pi golda ēst, tai jī pajādja vakareņus un nūguoja gulātu. Reitā vīss grybēja īt uz sātu, bet vecs jū napalaidja. Tai jis beja pi veča sešys dīnys, bet tī nabeja sešys dīnys, a beja seši godi. Septeitā dīnā vecs nūguoja uz dorbu, a vīss palyka sātā vīns pats. Dālam nav kū dareit, jis sadūmuoja pastaiguot pa ustobu un pazavārtūs pa kambarym. Īguoja jis vīnā kambarī - veras: tī lels kotlys ar dagutu, a tymā kotlā daudz ļaužu vird. Tī jis īraudzēja sovu muoti un muotja pazyna sovu dālu, jei suoka praseit ratovuot jū. Dāls padevja muotei rūku, bet nikai navarēza izvilkt, Atīt vecs nu dorba un vaicoj vīsam, kū jis taids skumeigs. Dāls izstuostēja večam vysu. Vecs īdevja dālam vēzeņi un pasacēja, lai jis padūd sovai muotei rūkuos, un jis tūlaik jū nu kotla izvilks. Dāls pajāmja nu veča vēzeņi un padevja sovai muotei un gribēja izvilkt jū nu kotla. Kod muotja tvērās aiz vēzeņis un dāls suoka jū vilkt, vysi tī ļauds ari tvērās aiz juo muotis, kab jūs ar taipat izvylktu, bet muotja beja cīšy dusmeiga un sytās ar kuojom un nagrybēja, kab cytus ar izvylktu. Tymā laikā vēzeņa salauzja un muotja īkryta atpakaļ tymā kotlā. Dāls nūguoja un izstuostēja večam un vecs jam atbildēja: "Tova muotja ir naloba, bet kai tu esi lobs cylvāks, es grybēju ratovuot tovu muoti. Bet jei ir taida dusmeiga un gryb, kab jū vīnu ratovuotu, a cyti lai vuorējas kotlā. Koleidz tova muotja napaliks par lobu, lai jei sjād kotlā, a tu dzeivoj pi manis."

Nu tuo laika lobais dāls suoka dzeivuot ar veču, a vaca sirdeiga muotja tagan vjāļ vird tymā kotlā, kurymā jei tyka par tū laiku, kod dāls beja vīsūs! Jei nūmyra, a juos dvēseļa tyka alnī. Koč jei sazatopa ar sovu dālu, bet jis navarēja jū nu tuos alnis ratovuot. Vecs itys beja pats Dīvs, kas dzeivoj dabasūs.