Vienam cūkganim piestājās laipns, sirms vīriņš, prasīdams : "Zēniņ, mans dēliņ, vai esi redzējis kādu mirstam?"

"Nē, tētiņ, neesmu vis!"

"Tad steidzies mājā - gan redzēsi! paganīšu tamēr tavas cūkas."

Puika pāriet, paslēpjas aizkrāsnī un redz, ka ienāk trīs svešinieki: viens pelēks, viens balts, viens melnējs; visi trīs nostājas pie slimā Jēča gultas. Pelēkais (nāve) uzliek slimnieka pierei roku: tūliņ izlaižas no Jēča mutes melns tauriņš - tā bijuse slimnieka dvēsele. Nu tiecas baltais tauriņu ķert, tiecas melnais, bet tauriņš, pamanīdamies atskrien mutē atpakaļ. Atkal izlaižas melnais tauriņš; abi ķeŗ, ķeŗ - nevar noķert: atlido atpakaļ. Trešo reizi, kā pelēkais piedurs roku, tā tauriņš ārā un melnais noķeŗ pirmais. Tauriņu iesposto tādā podiņā un tad visi trīs pagriežas otrā kaktā pie slima bērna gultiņas. Bērniņš pūtās liegi. Pelēkais uzliek roku; tūliņ balts tauriņš kā sudrabs izlido no mutītes un ielaižas taisni baltajam rokās Baltais smaidīdams sagaida skaisto tauriņu, pamīlinās un tad visi trīs aiziet. Bet puika tagad atceŗas : "Diezin, kur manas cūkas par to laiku?"

Aiztek uz lauku - sirmais vīriņš nozudis un cūkas ēd mierīgi čupā. Tā paliek. Te svēto rītu tas pats sirmais vīriņš klāt atkal: "Zēniņ, mans dēliņ, vai negribi baznīcā tikt?"

"Gribētos gan, bet kur tad cūkas?"

"Paganīšu tamēr; ej tikai tepat taisni ezeram pāri - nebaidies nemaz. Ja iesi apkārt, tad nokavēsies!"

Puika iet arī. Un ko domāt? Nemaz šim negrimst kājas ūdenī - tīri kā par ledu. Aiziet baznīcā, paskatās: vai, tēte! - ienāk tas pats melnais ar lielu vēršu ādu un, necik ilgi - baltais arī pakaļ.

"Ko šis spogs te vēršu ādas vazā?" puika nodomā un drusku pavīpsnā, kas baznīcā nu labi nebija vis; bet gan melnais to jau redzējis, ka šis vīpsņā, un tūliņ arī puiku pieraksta savā ādā. Pa brītiņam redz atkal: viens snauž. Mēlnais pieraksta arī to savā ādā. Tikai baltais stāvēja visu laiku mierīgi jo mierīgi. Tas nu tas. Beidzot puika ies atpakaļ pie cūkām, taisni ezeram pāri, kā nācis. Bet brīnumi! vai nu šoreiz smagāks palicis, vai kas par nelaimi? Kājas negrib vairs klausīt, grimst un grimst līdz ceļiem ūdenī. Aiziet pie cūkām, sirmais prasa: "Kādēļ esi nobridies?"

"Nezinu! Man ezerā grima kājas!"

"A! tad baznīcā drusku esi apgrēkojies; kādēļ vīpsnāji?"

To sacījis, sirmais vīrs pazuda. (Tas esot bijis Dievs.)

P i e z ī m e l. Engurē Liepiņš uzrakstījis, ka reiz bijis kāds kungs liels laužu plēsējs. Vienu nakti gājis darbinieks uz muižu un ieraudzījis divas karītes: viena karīte ar baltiem zirgiem un baltu iekšā sēdētāju, otra ar melniem zirgiem un melnu iekšā sēdētāju. Baltais aicinājis darbinieku karītē. Nu iebraukuši muižā un iegājuši visi trīs pie kunga. Kungs gulējis. Melnais nosēdies kungam galvas galā, baltais kāju galā. Kungs palicis ļoti slims un saucis sulaini. Sulainis ienākdams gribējis to krēslu, kas galvas galā, pacelt tālāk, bet nevarējis un nevarējis, cik smags bijis: are - melnais sēdējis tur virsū. Sulainis melno nevarējis redzēt, darbinieks gan. Beidzot melnais atlocījis rokas, izrāvis kungam sirdi un izskrējis pa durvim: kungs mocīdamies nomiris. Baltais tagad arī piecēlies un izgājis laukā, darbinieku līdz aicinādams. Sasēduši atkal visi trīs karītēs un aizbraukuši vienās mājās. Tur gulējis bērniņš šūpulī. Baltais nostājies bērniņam galvas galā, aizspiedis viegli actiņas: bērniņš nomiris; bet melnais kāju galā nemaz neattapis bērniņu aizkart: jau bijis jāiet baltajam pakaļ no istabas ārā. Laukā baltais iedevis darbiniekam trīs naudas gabalus, pieteikdams: "Vienu naudu atdod baznīcai, otru nabagam, trešo paturi pats un nesaki nevienam, ko šonakt redzēji." Līdz darbinieks naudu paņēmis, te acumirklī atradies atkal turpat, kur pirmīt (viņpus muižas) karītes ieraudzījis. L. P.

P i e z ī m e 2. Dandenis Drustos uzrakstījis, ka puika tādēļ iesmējies, ka viņam āzis mugurā badījis. Tūliņ velns viņu arī ādā piezīmējis (beidzamā stūrī), jo visa āda jau bijusi pierakstīta. Jaunrozē D. Ozoliņš raksta, ka velns ar lemesi rakstījis uz ērzeļa ādas tos, kas baznīcā snauda, vai skatījās. Arī puika paskatījies atpakaļ. Velnam āda bijusi pierakstīta, tādēļ pieminis ādas vienu galu ar kāju, otru galu ieņēmis zobos, pastiepis lielāku un tad pierakstījis pašā malā arī puiku. L. P.