2. A.808. N. Rancāns Eglūnā.
Vīns puika, kurs nikad nabeja redzējis, kai cylvāks mierst, ganēja lūpus, un ganūt jam ļūti īsagribēja redzēt, kai tys nūteik. Tad daīt pi juo vecels un soka: "Ej uz tū ustabiņi, kura pi meža, un redzēsi, kai mierst cylvāks!" Puika palīk ļūti prīceigs, ka izapildēs juo dūmas, bet otkon bāda: kai pamest lūpus? Vecels, tai kai zynuodams juo dūmas, soka: "Ej, es paganeišu!"
Nūīt puika uz tū ustabiņu un redz, ka pylna ustabiņa valnu, un vīns nu valnim izruovis tuo cylvāka dvēseli, aizskrīn prūjom,, tad cyti valni pakaļ. Puika nūsabeist un atskrīn rauduodams. Tad vecels vaicoj: "Kuodēļ tu raudi?"
Puika izstuosta, kaidu baili jis redzēja.
Vecels syuta otkon puiku uz ūtru ustabiņu; bet puika jau tagad beistas īt un napuorstuoj rauduot. Tad vecels pastuosta puikai, ka na vysi ļauds tai mierst, ka ir ari laimeigi, un jo jis grib redzēt laimeiga cylvāka nuovi, tad lai īt uz ūtru ustabiņu. Fuika apdrūsynuots ar veceļa vuordim nūīt uz ūtru ustabiņu un īguojis, redz, ka pylna ustoba ļaužu. Gultā guļ jauns puika un pi juo golvas stuov jauks eņgeleits. Kad puikas dvēseleite atsašķeire nu mīsas, tad eņgeleits jū pajēme un nūnese uz dabasim. Puika tai beja aizgruobts ar šū biļdi, ka aizmiersa par vysu un ilgu laiku stuovēja vārdamīs uz tū vītu, kur pazuda eņgeleits.
Atguojis uz sovim lūpim, puika naredzēja veceļa, bet lūpi beja kuorteibā. Tagad puikai beja tik vīna gribēšona, ka nūmiert tai, kai nūmyra tys puika. Jaukais eņgeleits tagad vysod jam stuovēja pruotā un jis apsajēmēs byut par paklauseigu un gūdeigu, ka varātu otkon kad navīn redzēt šū jaukū eņgeleiti.