Vīns cylvāks nūdzeivuoja treisdesmit pīci godi tuksnesī un jam īsagribēja redzēt, kai cylvāks mierst. Laidjās jis īt pa pasauli un pasavērt. Īt un sateik sīna pļuovēju. Cylvākam jau beja brīsmīgi īsagribējis ēst un jis suoka prasit sīna pļuovēja īdūt jam kaidu gorūziņu maizes.

"Bet kur tu ej?" prosa sīna pļuovējs.

"Eju pasavērt, kai cylvāks mierst," atbildēja guojējs.

"Pagaidi," soka sīna pļuovējs, "Dabasūs tyuleņ zvanīs zvani un man atness pusdīnas, tad es tevi pabaruošu!"

Na par ilgu laiciņu dabasūs zvanīja zvoni un nu gaisa nūsalaidja pulks bolūžu, kuri atnesja sīna pļuovējam pusdīnas. Tagad tuksnešnīks izzynuoja, ka tys sīna pļuovējs ir engeļs. Sīna pļuovējs ar tuksnešnīku paēdja pusdīnas. Tad sīna pļuovējs soka: "Ej tuoļuok, byus krūgs. Krūgā sād dzāruojs, kurs ir cīši bēdīgs un puordzer vairuok, kai nūpelnej; šūvokor jis miers. Tu īkuopj pi krūga ūzulā un redzēsi, kai cylvāks mierst, tik verīs, ka pašam nabyutu slykti!"

Tuksnešnīks atguoja pi krūga, īkuopja ūzulā un sēd. Vokorā četri veirīši atnesja dzāruoju un nūlyka pi līpas, kura beja natuoļi nu ūzula. Dzāruojs suoka klīgt: "Jumprova Marija! Globoj mani!"

Tyuleņ pīskrēja pi līpas daudz valnu un gribēja pajemt dzāruoja dvēseli. Līpā sēdēja jumprova Marija un soka valnim: "Dzāruojs pyrmuok pasaucja manis un man pīdar juo dvēsele!"

Valni atbild: "Na, dvēsele pīdar myusim, jis vysu laiku dzēŗa myusu dzērīni un kolpuoja myusim!"

Tad jumprova Marija soka: "Cylvāks, kas sēdi ūzulā, dūd taisnīgu līcību, ka valnim dvēsele napīdar, bet pīdar man!"

Tukšnešnīks nūsabeida un nikuo napasacīja. Tai jumprova Marija tris reizes prasīja nu tukšnešnīka taisnīguos līcības, bet jis vys sēdēja un nikuo naatbildēja. Tad jumprova Marija soka: "Jo tu nadūd taisnīgas līcības, tad jyus, valni, pajemīt tuo cylvāka dvēseli, kurs sēd ūzulā, bet es pajemšu ituo dzāruoja dvēseli!"

Valni nūruovja nu ūzula tuksnešnīku, izruovja juo dvēseli un aizskrēja uz elni, bet jumprova Marija ar dzāruoja dvēseli aizguoja uz dabasim.