Dzeivuoja vīnā pilsātā jauns puika, kurs beja ļūti nalobs: staiguoja pa krūgim, lomuojuos un kur vīn kaušana, tur ari jis vysod beja. Tam puikai nūmierst muote un par nazcik laika pēc nuoves pasaruoda jam muote sapynā un soka uz juo: "Munu dēliņ, pamet sovus slyktus dorbus, padūmoj par nuovi, jo dzeivuosi vēļ tik treis dīnas!"

Reitā cēlīs, jis dūmoj: "Lai muote runoj, bet Dīvs tak žēleigs; kad mieršu, sisšu treis reizes kryutis un Dīvs man atlaiss grākus."

Ūtrā naktī otkon redz sovu muoti sapynā un otkon tū pat jam muote soka: "Lyudz Dīvu - jo natuoļi tev nuove!"

Bet puika otkon padūmoj, ka Dīvs žēleigs un vēl pītiks laika puorlyugt Dīvu, un grākoj tuoļuok.

Trešā vokorā ari redz sovu muoti sapynā, kura otkon tūpat jam runoj; bet puika beja tai pīradis pi slyktu dorbu, ka nikai navarēja jūs atstuot. Jis nūīt ar sovim draugim uz krūgu un tur jī dzeŗ leidz vālam vokoram. Tad teik tam puikai ļūti gryuts. Te jis īguodoj muotes vuordus, un sajem jū baile, ka jau nuove kluotu. Redz apleik sevi valnus un jau vairs navar pacelt sova pruota uz Dīva.