Reiz dzīvoja vīrs ar sievu; viņi bija labi pārtikuši: bija liels dārzs, kas nekas - bet bērnu vien tikai nebija. Vienu dienu vīrs aiziet mežā un atron smuidru mazu ozoliņu; viņš pārnāk mājā un saka sievai: "Vai zini ko? Atradu mežā zaļu, smuidru ozoliņu, man prāts šo kociņu iedēstīt dārzā."

Sieva atbild: "Ej, niekalbi, ej! Kam tev to vajaga, vai tev nav visādu koku dārzā?"

Bet vīrs ne un ne, aiziet, izrok un iedēsta ozoliņu, kur nodomājis. Un līdzi to padarījis, sieva saka: "Tā tad piepēži man palika nelabi, iešu gultā."

"Ej, ej!" vīrs atbild, "es atkad nosnaudīšos tepat dārzā pie jaunā ozoliņa."

Labi - vīrs apgulās un drīzi aizmiga. Bet sapņos tam rādījās, ka jaunam ozoliņam izauga zaļš zars. Un līdz to bij izsapņojis, te dzird pa miegam viens sauc: "Tēt, tēt, nāc iekšā - jauni dēli!"

Viņš uzlec, ieskrien istabā - jā, patiesi : sievai jauns dēls. Nu vīrs bija priecīgs bez gala. Un tūliņ skrēja kristībniekus aicināt, visus, visus radus un draugus. Bet viņam bija jāiet biezā mežā pār upes tiltu. Un tur no tilta apakšas izgadījās melns vīrs; tas sagrāba viņu pie krūtim, sacīdams: "Kā tu nu gribi? Vai tūliņ pats mirt, vai pēc sešpadsmit gadiem šinī vietā, uz tilta, savu dēlu man atvest un atdot?"

Ne, ne-ko nu tagad jau miršot, labāk pēc sešpadsmit gadiem tad atvedīšot dēlu teitan. Labi - salīgst.

Bet viņpus jūŗas vīram dzīvoja brālis. Ko viņš dara? Sagudro savu dēlu dot pie brāļa, lai melnais pēc sešpadsmit gadiem nemaz nezinātu atrast, kur dēls palicis, kur ne.

Un tur viņpus jūŗas brālis brīnum izmācīja savu audžu dēlu visādās gudrībās. Kad nu tie sešpadsmit gadi bija klāt, tad tēva brālis saka, tāpat pārrunādams: "Nu, dēls, vai zini arī, kādēļ te pie manis miti? Tavs tēvs jau melnajam tevi apsolījis, tādēļ jāslapstās."

"Ekur nieki! Tad es gan iešu te slapstīties. Tūliņ došos pie tēva un teikšu: rādi šurp to melno, es ar viņu izdarīšos!" Un dēls nepalika un nepalika mierā, apjoza zobinu un aizgāja pie tēva.

Pāriet, tēvs nometies pie ozoliņa un skaita pātarus. Dēls vaicā: "Tēt, kādēļ taisni tagad pātari jāskaita?"

"Vai, mans dēls, kur tu pārnāci? Rītu tev jāiet pie meža tilta melnajam nagos. Vai nevarēji palikt pie krusttēva? Re, tādēļ jau arī tikai pātarus skaitīju, 1ai melnais tevi neuzietu; bet tu nāc viņam taisni nagos,"

"Nebēdājies, tēt; es mācēšu ar melno izdzīvoties, būs viss labi."

Tēvs domā: "Ko tu, jāsaka, ar tiepumu darīsi? Kas jau nu ir, ir."

Bet rītā dēls paņēma gaili, bībeli, maizi un aizgāja pie meža tilta. Uziet uz tilta, nāk melnais šķaudīdams no upes, sagrābj dēlu un pazūd dzelmē. Dienas gaismu dēls nu vairs neredzēja; tikai tumsā noprata, ka atronas laivā un, ka laiva skrien zibiņa ātrumā. Skrēja, skrēja ilgu laiku - beidzot laiva apstājās smilts klajuma malā. Dēls izkāpa malā un gāja uz labu laimi, tikai uz priekšu. Gāja, gāja - atrada lielu ēku. Sāka klaudzināt. Te durvis atvērās gan, bet iekšā laidēju neredzēja. Kur arī redzēsi tai tumsā? Nu gāja vienā istabā, otrā - visur tumšs. Beidzot pašā dibinā atvērs durvis un ieraudzīs gaišumu. Tur dega liela svece uz galdiņa, mazākais pēdu resnumā; bet sveces gaisma tālāk neapspīdēja, kā tikai mazo galdiņu. Ko nu darīs? Palaidīs gaili vaļā, noliks bībeli uz galda, iekodīs drusku vakariņas un gaidīs, kas labs tālāk notiks. Gaidīja, gaidīja - te piepēži ienāks trīs vīri un sāks tikai tur visādi ķēmoties; bet dēls atveŗ bībeli un neliekas šos ne redzot. Izķēmojas tādu laiku, beidzot nāks dēlu grābt. Bet tai pašā acumirklī gailis kaktā iedziedas un ķēmi aizgāja klupdami, krizdami. Dēls pasmējās par manīgo gaili un atskatījās atpakaļ. Un nu viņš ierauga istabas sienā daiļu meitu iemūrētu. Tā saka: "Paldies, puisīti, par tikdaudz! Tu redzi, ka nu jau man galva no sienas ārā; tikai pacieties vēl, drīzi nāks seši ķēmi tevi grābt. Ja tos aiztrieksi, tad izkļūšu līdz pusei. Beidzot nāks deviņi ķēmi tevi grābt. Ja tos aiztrieksi, tad izpestīšos pavisam no sienas laukā un mums abiem būs labums."

Jā, un patiesi: drīzi nāca tie seši ķēmoties; bet kā nu būtu grābuši dēlu, gailis iedziedas, šie pazūd. Tad nāca tie deviņi ķēmoties; bet kā nu būtu grābuši dēlu, gailis iedziedas, šiem jāpazūd. Un nu tai pašā brīdī meita izkļuva no sienas un - kas ir - dēls tīri sabīstas: lepna, lepna pils paceļas zemes virsū kā gulbis, tik viegli.

Nu dēls apņēma meitu un dzīvoja pilī laimīgu mūžu.