Vienam tēvam nebija neviena bērna. Reiz tēvs izsaucies:"Ja Dievs man dēlu negrib dot, tad lai pats velns man dotu!"

Necik ilgi - tēvs piedzīvojis dēlu. Bet tūliņ arī bijis velns klāt, sacīdams: "Tu sacīji, lai es tev dēlu dotu - nu tev ir; bet pēc divpadsmit gadiem tu atdosi dēlu man. Tādēļ izraksti man zīmi, ka esi ar šo norunu mierā!

Tēvs izrakstījis ar. Pēc divpadsmit gadiem - tā kā rītu - velns būtu nācis pakaļ dēlam. Bet tēvs bijis gudrs, viņš uzvedis dēlu uz kalna, nosēdinājis uz krēsla, iedevis grāmatu lasīt un apvilcis dēlam trīs kārtas krustu visapkārt tur, kur sēdējis. Otrā dienā velns atbraucis ar uguns ratiem, uguns zirgiem pie kalna, uzkāpis augšā saukdams: "Laudum, Laudum (tā bijis dēlam vārds), atmini sava tēva zīmi!"

Laudums neatteicis nekā - tik lasījis savā grāmatā. Velns uzkāpis līdz krustu rindām un gribējis pāri tikt pie dēla, bet kā cēlis kāju pāri tur, tā riteniski vien nogājis no kalna atpakaļ. Tā velns samocījies līdz pusnaktij un nevarējis un nevarējis klāt tikt. Pēc pusnakts iedziedājies gailis. Velns, to dzirdēdams, aizlaidies kā vējš projām, tik iesaukdamies: "Ak tu, Laudums, kā tu mani izniekoji!"