Reiz ap pusnakti braucis viens saimnieks uz savām mājām no Rīgas. Te viņš netālu no mājām jutis, ka vezums palicis smagāks un zirgs vairs tikko vēl varējis to pavilkt. Viņš pamatīgi apskatījis ratus un zirgu, bet nekā nevarējis redzēt. Saimnieks domājis, ka zirgs sāk niķoties un negrib vairs tālāk ratus vilkt, tāpēc viņš sadusmots iesaucies: "Velns lai tevi parauj!"

Te viņš dzirdējis, ka kāds sāk runāt. Viņš nevarējis saprast, kas tas tāds par runātāju ir, jo neviena cilvēka nekur nevarējis manīt, viņš nenopratis, ka tas bijis lietuvēns. Vēlāk viņš tomēr sapratis, ka tas ir bijis lietuvēns, kas traucējis braukšanu. Viņš lūdzis lietuvēnu, lai tas atstāj ratus, jo citādi viņš ar tik smagu vezumu nemaz mājā netikšot. Lietuvēns ne par ko nav bijis izdabūjams no ratiem ārā. Tad lietuvēns teicis, lai dodot viņam savu pēcnākamo, tad tik viņš kāpšot ārā. Saiminieks nemaz neiedomājies, kas tas pēcnākamais ir, un redzēdams, ka zirgs nemaz vezumu nevar pavilkt, tāpēc apsolījies arī viņam dot savu pēcnākamo. Lietuvēns vēl teicis, ka tālāk braukdams, viņš redzēšot sev priekšā uz ceļa muskuli [naudas makul, lai tad viņš to pajemot un tad palikšot bagāts un dzīvošot laimīgs visu mūžu. To teicis, viņš pats tūliņ izvēlies kā melns kamols no ratiem un nozudis mežā.

Saiminieks nu varējis mierīgi turpināt ceļu. Te sev priekšā uz ceļa viņš ieraudzījis kādu muskuli. Viņš izkāpis no ratiem, pajēmis muskuli, kuŗā atradis ļoti daudz naudas, un tad atkal turpinājis ceļu. Viņš bijis laimīgs, ka ticis no lietuvēna vaļā un palicis vēl pats bagāts.

Te pēc kāda laika saiminiecei piedzimst meitiņa. Saiminieks pats ir aizmirsis, ko ir solījis lietuvēnam. Bet lietuvēns kādā dienā atskrien pie saiminieka un prasa, lai nu dod tagad viņam meitiņu. Saiminieks negrib par to neko dzirdēt, un ne par ko negrib dot savu bērnu lietuvēnam. Viņš sasaucis visu savu saimi, lai tie palīdzētu aizdzīt lietuvēnu. Piesteigušies gan ar cirvjiem, gan izkaptim, bet nekā nav varējuši lietuvēnam padarīt. Lietuvēns sācis mocīt mazo meitiņu, tā kā tā gribējusi jau nomirt. Kad lietuvēns nav ticis pie meitiņas, tad viņš gājis uz kūti un mocījis tur govis.

Vecāki tik ļoti bijuši nobēdājušies par savu bērnu. Beidzot viņi griezušies pie mācītāja. Mācītājs teicis, lai atnes bērnu baznīcā un lai noliek altāra priekšā. Mazā meitiņa nav vēl bijusi kristīta. Tad vecāki atnesuši bērnu un nolikuši pie altāra zemē. Mācītājs nokristījis bērnu un lietuvēns tad arī atstājis mazo meitenīti. No tā laika mazā meitenīte bijusi brīva no ļaunā gara.