Reiz dzīvojis nabaga kalējs. Viņam nekā neesot bijis; viens vienīgs dēls viņam tikai bijis un to pašu vēl pārdevis velnam. Velns teicis, lai aizvedot dēlu jūŗā uz to un to salu. Bet dēls, nabadziņš, aiziet pie mācītāja aprunāties, ko viņam būs darīt. Mācītājs pamāca: "Aiziedams, paņem līdz bībeli, galdiņu, sveci un uguni - būs labi."

Dēls aiziet salā, noliek galdiņu, iededzina uguni un lasa savu bībeli. Te ap pusnakti nāks velns pa jūŗu rūkdams, šņākdams; atskrien pie salas un sauc: "Nāc šurp! tu man piederi."

Dēls atbild: "Ja tev piederu, nāc ņem, te esmu!"

Trīs reiz velns izsaucās dēlu, bet klāt nākt nedrīkstēja, bija jāaiziet tukšā. Otrā naktī dēls atkal iededzina sveci un lasa savu bībeli. Ap pusnakti nāks velns pa jūŗu rūkdams, šņākdams; atskrien pie salas un sauc atkal: "Nāc šurp! tu man piederi."

"Ja tev piederu, ņem, te esmu!"

Trīsreiz velns izsaucās dēlu, bet klāt nākt nedrīkstēja, bija jāaiziet tukšā. Trešā naktī dēls atkal iededzina sveci un lasa savu bībeli. Ap pusnakti nāks velns sadedzis pa jūŗu rūkdams, šņākdams; atskrien pie salas: "Vai tu nāksi pie manis, vai nenāksi?"

"Neiešu vis!"

"Ak tā! nu tad apgriezīšu pasauli otrādi, redzēsim gan, vai zināsi pāriet."

Un velns tūdāļ apgriezis pasauli otrādi. Bet dēls atstājis jūŗas salu un meklējis mājas. Meklējis, meklējis - nevarējis atrast. Beidzot atradis augstu kalnu un uzkāpis tur. Bijis vakars, tādēļ nolicies turpat gulēt; bet bībeli pagalvī. Tomēr, kas nu par guļu! Līdz laidies migt, viens sauc augšā. Izcēlies, apstaigājis visapkārt - nekā nav. Licies atkal gulēt. Bet necik ilgi - sauc atkal. Izcēlies, apstaigājis visapkārt - nekā nav. Licies atkal gulēt. Necik ilgi - sauc atkal. Nu paņēmis savu bībeli un izmeklējis labi smalki visu kalnu. Un skat, vienā vietā atradis caurumu. Bāzis kāju iekšā, raudzīt vai dziļš. Bet - kā noticis, kā ne - iekritis tādā jaukā, jaukā istabā un kaktā ieraudzījis meitu: tā kā dzīvu, bet nebijusi dzīva; tā kā mirušu bet nebijusi mirusi. Sācis meitu aizkart, paraustīt. Te tai pašā brīdī kalns nodrebējis vien un skaista, skaista pils ar visu meitu, ar visu dēlu izcēIusies no zemes apakšas kalna galā. Dēls ar meitu izpriecājušies par tādu laimi un dzīvojuši labu laiciņu jaunā pilī - vēl apprecējušies.

Bet vienreiz sarunājuši: "Ko tā dzīvot? Jāiet taču vīra vecāki apraudzīt."

Labi, gājuši. Tomēr ceļā vīrs aplam noslāpis. Un tur gadījusies aka. Pie tās akas nebijis brīv dzert; kas to darījis, tam turpat bijis jānoguļ septiņi gadi. Vīrs tūliņ par varu skrējis pie akas dzert. Sieva gan biedinājusi: "Neej, neej - klāsies nelabi!"

Bet kamēr to izteikusi, šis jau nodzēries un nu palicis pie akas guļam, tā kā dzīvs, bet nebijis dzīvs; tā kā miris, bet nebijis miris. Sieva gan izmodinājusies tur tādu laiku, bet nevarējusi vis atmodināt, bijis jāiet uz pili atpakaļ.

Pēc septiņi gadi vīrs atmodies un tūliņ steidzies sievu meklēt. Gājis, gājis - atradis kalnu un uzkāpis tur. Bet kalna apakšā divi brāļi ķildojušies tēva mantas labad. Vīrs vaicājis: "Ko jūs te ēdaties, brāļi būdami?"

"Jā, ko tad: Mums te tādi zābaki: ja uzmauc kājā un paspeŗ vienu soli - tūliņ aiztiek septiņas jūdzes uz kuŗu pusi vien grib; tad tāds kažoks: jā uzvelk mugurā - tūliņ paliek neredzams. Nu nezinām, kam abas mantas pieder, kam ne; vai tu nevari izšķirt?"

"Panesiet šurp, varēšu gan!"

Brāļi atdevuši zābakus ar kažoku vīram; bet vīrs novēlis lielu akmeni no kalna un teicis tā: "Kas .akmeni noķers, tam lietas piederēs."

Brāli skrējuši akmenim pakaļ un ķildojušies. Viens gribējis pirmais noķert, otrs; kamēr tur ķildojušies, akmens novēlies viens pats un apstājies. Nu vīrs iesaucies : "Jūs abi tās lietas nespējat nopelnīt - viņas pieder man."

Tūliņ aprāvis zābakus, apvilcis kažoku un noskrējis ātri jo ātri pie pašas Saules. Saule vaicājusi: "Ko pateiksi, atnākdams?"

"Gribēju apvaicāties, kur tā pils, kur mana sieva septiņi gadi piemitusi?"

"To nezinu, ej Mēnesim prasīt!"

Aizskrējis pie Mēneša, Mēnesis vaicājis: "Ko pateiksi, atnākdams?"

"Gribēju apvaicāties, kur tā pils, kur mana sieva septiņi gadi piemitusi?"

"Nezinu, ej Vējam prasīt!"

Aizskrējis pie Vēja, Vējš vaicājis: ,;Ko pateiksi, atnākdams?"

"Gribēju apvaicāties, kur tā pils, kur mana sieva septiņi gadi piemitusi ?"

"Nezinu, ej pie Viesuļa."

Aizskrējis pie Viesuļa, Viesulis vaicājis: "Ko pateiksi, atnākdams?"

"Gribēju apvaicāties, kur tā pils, kur mana sieva septiņi gadi piemitusi?"

"Labi, skrej tad pakaļ, aizvedīšu tevi."

Viesulis aizvedis vīru pie skaistās pils. Vīrs piegājis pie loga un redz: viņa sieva kāzu apģērbā; bet istaba pilna ar kāziniekiem. Tūliņ gājis iekšā par neredzamu ar kažoku mugurā. Kāzinieki nobrīnojušies: durvis novārstas - neviens neienāk. Bet drīzi kāzinieki ēduši maltīti. Vīrs neredzams arī nosēdies aiz galda sievai blakus un, ik nu sieva strēbusi, šis pagrūdis roku: putra nolijusi uz krūtim, bijis jāiet savā istabā slaucīties. Bet vīrs iesteidzies pakaļ un tur novilcis kažoku, Sieva priekā iekliegusies vien un tūliņ pazinusi; bet kāzinieki tai pašā brīdī pazuduši.