Viens vīrs meklējis pa mežu pazudušu zirgu, bet nekur nevarējis atrast. Saīdzis viņš griezies atpakaļ uz mājas pusi un izsaucies: "Velns zina, kur tas zirgs palicis. Nekur vairs nevar sameklēt."

Pēc šiem vārdiem ieradies kāds svešs vīrs un jautājis meklētājam: "Ko tu meklē, kaimiņ?"

"Man ir zirgs pazudis, meklēju to," vīrs atbildējis. "Vai tu varbūt neesi to redzējis?"

"Es varētu gan tev pasacīt, kur tavs zirgs atrodas, ja tu man apsolītu to atdot, kas tev mājā pirmais nāks pretim," svešais sacījis.

Vīrs pārdomājis, ka viņam vecais suns arvien pirmais nākot pretī, un tas no liela vecuma nekam vairs nederot. Tādēļ nemaz nebaidīdamies, atbildējis: "Esmu arī ar mieru pirmo pretim nācēju atdot."

Tad svešinieks iegājis biezos krūmos, izvedis pazudušo zirgu un atdevis to vīram, sacīdams: "Še tavs zirgs! Pēc septiņiem gadiem nākšu pēc solījuma pakaļ." To teicis svešinieks iegājis krūmos un pazudis.

Vīrs pārdomājis: "Pēc septiņiem gadiem mans vecais suns jau būs nosprādzis. Labāk būtu jēmis tūliņ!"

Mājā pārnākot, vīram nenācis vis vecais suns pretī, bet gan viņa dēlēns, kas jau bijis pieci gadi vecs. Viņš nu ļoti izbijies un tūliņ arī sapratis, ka tas svešais vīrs bijis pats ļaunais. Tādēļ sācis prātot, kā savu bērnu glābt. Viņš aizgājis pie baznīckunga, izstāstījis tam savu nelaimi un lūdzis no viņa padomu. Baznīckungs viņu apmierinājis un sacījis: "Paliec tagad gluži mierīgs, bet pēc septiņiem gadiem atved savu dēlu pie manis, tad redzēsim, kas būs darāms."

Pagājuši septiņi gadi, svešais vīrs arī tiešām atnācis pēc apsolītā puisēna. Bet kamēr tēvs ar ļauno sarunājies, tamēr māte slepeni aizvedusi puisēnu pie baznīckunga. Tēvs atkal izlicies dēlu meklējam, it kā tas nezkur būtu aizgājis.

"Es gan zinu, kur puisēns atrodams, gan es viņu dabūšu rokā!" Tā draudēdams, velns aizgājis.

Baznīckungs aizvedis puisēnu baznīcā, ielicis altārā, apvilcis visapkārt krustus, iedevis tam bībeli rokā un piekodinājis visu nakti lasīt un ne uz ko neklausīties.

Naktī arī velna kalpi aizgāja uz baznīcu, bet nevarēja puisēnam nekā klāt tikt. Viens velns pārvērtās par puisēna tēvu, otrs par māti, trešais par brāli, un tūkoja viņu piemānīt, bet puisēns nevienu neievēroja.

Rītā iet baznīckungs uz baznīcu un redz, ka puisēns arvien vēl sēd sveiks un vesels altārā un lasa bībeli. Baznīckungam tāds puisēns ļoti patīk, viņš to patura pie sevis un liek izmācīt par baznīckungu. Tā nu velnam bija jāatsakas no izmānītā jaunekļa.