Dzeivuoja uz šuos zemis vīns bēdeigs cylvāks. Zemis jam nabeja un taipat nabeja nikaidys saimniceibys, tikai beja vīna moza ustabeņa, bet tei beja cīši vaca un guozuos jau uz suona. Zīmu jis dzeivuoja sovā ustabeņī, a vosorys laikā staiguoja gonūs. Kotrys jau zyna, ka goni lobi muok spēlēt uz stabuleites; tai ari itys gons cīši labi spēlēja uz sovys stabuleitis vysus dančus un taipat dzīsmis.

Vīnu reizi itys gans atdzyna lūpus pi upis un pats sādās pi upis molys un suoka spēlēt ar sovu stabuleiti. Izdzierdēja nu upis dziļuma valns, ka nazkas labi spēlej, izleida uorā, daīt kluot pi gona un vaicoj : "Vai tu navarētu mani izvuiceit uz ituos stabuleitis spēlēt? Es tev par itū sataiseišu, kū tu gribi."

Gons ilgi dūmuoja un golu golā pascēja: "Labi, es tevi izvuiceišu uz ituos stabuleitis spēlēt, bet tu mani sataisi par krīvu popu."

"Labi, ka tu mani izvuiceisi spēlēt, tod tu byusi par krīvu popu."

"Bet kai tu mani vari sataisēt par popu, ka es namuoku gruomotas skaitēt?"

"Na tova bāda! Vysu skaiteisi un byusi par popu."

Valns vuicās un dreiži vysu muok spēlēt. Tai valns pajāmja nu gona stabuleiti un iznyka. Cik tī laika puorguoja, jau gons tyka par popu un jam dreiži īdevja krīvu bazneicu vīnā mozā mīsteņī. Koč bazneica nabeja lela, bet parapija beja lela, daudz ļaužu nu vysu pušu pīīt un pībrauc. Tai itys pops dzeivoj godu vai vairuok.

Vīnu svātdīņi pops stuov pi oltora un tur miši. Nu kurenis napazajāmja, valns ar vysu stabuleiti daskrīn pi oltora un soka uz popa: "Maņ vajag uz kuozom spēlēt, bet es aizmieršu pīktū kadriļu daļi. Dreižuok pamet turēt miši, a paruod man tū pīktū daļi."

Gons pascēja valnam : "Es tagan navaru, koleidz pabeigšu miši turēt, pēc miša es tev paruodeišu."

Bet valns soka: "Man tiuleņ vajag, tī uz kuozu manis gaida,"

Pops soka: "Koleidz napabeigšu, nikuo nabyus."

Rozzadusmuojās valns uz popa un pascēja: "Labi! kā tu nagribēji man paruodēt, otkon tev par popu nabyut."

Valns iznyka a pops navar skaitēt gruomotas. Tik ar lelu mūku beidzja tū mišu. Pēc tuos svātdīnas pops vysu nedēļi vys verās gruomuotās, bet skaitēt kai navar, tai navar. Atīt svātdīna, saīt uz bazneicu ļauds, popam vajag mišu turēt, bet pops nazyna, kaidu gruomotu pajimt. Satvēra pops vacu-vacu evangeliju un izīt pi oltora. Bet kū jam darēt? Jis vairuok nikuo skaitēt namuok. Pops sadūmuoja sovā pruotā un pajāmja rūkuos tū vācū gruomotu un pacēla augši runuodams: "Bārni muni, zynit itū gruomotu?"

Ļauds popam atbiļda: "Na, goreigs tāvs, nazynim,"

"Kai tai?" klīdzja pops. "Nazynit, tod uz bazneicu navajag īt. Eitja uz sātu un uicītīs, kas itei par gruomotu."

Ļauds suoka īt uorā nu bazneicys, tai pops tū reizi naturēja nikaida miša. Atīt ūtra svātdīņa, saīt uz bazneicu ļauds, a pops otkonu pajam tū pat gruomotu, izīt pi oltora, paceļ tū gruomotu augši un vaicoj: "Bārni muni, zynit jius itū gruomotu?"

Ļauds vīnā bolsā runouja: "Zynim, goreigs tāvs."

Pops soka: "Ka zynit, kuopēc jius uz bazneicu staiguojit? Varit sātā Dīvu lyugt. Tiuleņ eitja uz sātu!"

Ļauds dūmoj, ka pops troks palyka. Jī izguoja nu bazneicys uorā un sazarunuoja rakstēt lyugumu biskūpam, ka jūs parapijai pops palyka troks. Kai jī runuoja, tai padora. Pīrakstēja biskūpam, ka pops troks palyka, un kad jū puormaineitu, atsyuteitu cytu popu. Pops vysu zyna, ka ļauds padevja lyugumu, bet kū darēt? Dūmoj jis pats sevī: "Varbyut vaidzeis īt otkon par gonu cyukom astis sīt."

Suoka pops prasēt un lyugt valnu, kab jis jam paleidzeitu. Atīt ari valns un soka: "Kū, jau tev bais, ka nu popa byusi otkon par gonu?"

"Jā; nalabi ir gan!" atbilda pops. "Jau byus man lels kauns nu ļaužu. Paleidz tu maņ itū reizi!"

Valns saka: "Man ar beja lels kauns uz kuozom, ka namuocēju spēlēt piktū daļi kadriļa. Paruodi man tagan tū pīktū daļi kadriļa, es tev paleidzeišu."

Pops paruodēja valnam kadriļi, a valns tai pat pascēja popam: "Nikuo nazabeistīs! Otkon tu vysu zynuosi un biskūps tevi vēl paskaiteis par pošu gudrū popu!"

"Paldīs!" pascēja pops un pabučuoja valnam rūku.

Valns soka uz popu: "Tu pajam nūsit kači, nūpleis nu kača uadu un tymā uodā pīber zalta naudys un pakor tū kači aiz Dīva vuortu. Kad atbrauks biskūps un juo paleigs, tu, tureidams miši, pasok, lai biskūps ar sovu paleigu īt aiz Dīva vuortu un paraun aiz viervis, kur karinej kačs.

Pasceidams itus vuordus, valns iznyka. Atīt svātdīna, ļauds pībrauc nu vysu pušu un taipat atbrauc biskūps ar sovu paleigu. Vajag popam miši turēt. Pops izīt turēt miši, tur jis labi vysu zyna, a biskūps un juo paleigs klausuos. Pops dzīd: "Goreigs tāvs, aizej aiz Dīva vuortu un paraun kači aiz astis!"

Biskūps pazaverās uz sova paleiga un soka: "Jā, pops troks."

Bet kū jīm darēt? Jī aizīt aiz Dīva vuortu un verās: karinej kačs. Biskūps paraun kači aiz astis a nu kača tai zalts beras, Biskūps ar sovu paleigu losa zaltu un vys buož karmynā. Pībuozja jī abadivēji pylnus karmynus un izīt. Biskūps runoj uz ļaudim: "Kū jius skaitit popu par troku? Jis nav troks."

Pops otkon runoj biskūpam: "Ļauds manis, goreigs tāvs, pavysam naklausa, nagrib staiguot uz bazneicu."

Biskūps pīscēja ļaudim uz cytys svātdīnis vysim sazalaseitīs, nu vysu pušu. Ļauds dūmuoja, ka cytu svātdīni tureis miši pats biskūps ar sovu paleigu, bet biskūps jau uz ūtrys dīnys nūbraucja. Atīt svātdīna, jau agri ļauds īt un brauc nu vysu pušu, pīzalasēja ļaužu pylna bazneica. Jī gaida, kad biskūps svēteis ļauds un tureis miši, bet izīt pops un runoj: "Bārni muni, taisīt cīti lūgus un durovas, lyugsim Dīvu treis nedēļis."

Ļauds kai izdzierda, ka treis nedēļas daīs sēdēt bazneicā, vīns pēc ūtra nu bazneicys uorā un dreižuok uz sātu. Nu tuo laika vairuok ļauds niīt uz bazneicu, bet pops dzeivuoja labi un staigoj, glaudēdama sovu buordu.

P i e z ī m e. Šī gan ir cita pasaka, bet tomēr ir pielīdzināma šim numuram. P. Š.