"Sen senejūs laikūs dzeivuoja vīns boguots baznīckungs. Vīnu reiz itys boguotais baznīckungs sadūmuoja taisīt skaistu baznīcu. Taisīja, taisīja baznīcu, bet pītryuka naudas baznīcas beigšonai. Tai baznīckungs palyka pavysam nabadzīgs un baznīca nabeigta. Vīnu reiz baznīkungs sēd un bādoj. Te kur bejis, nabejis, - atīt vīns jauns cylvāks un prosa: "Kuodeļ tu, baznīckungs, taids bēdīgs?"

"Kai man nabyut bēdīgam? Taisīju, taisīju baznīcu, naudu vysu izlaižu un baznīcu taisīt napabeidžu!"

Tad tys jaunais cylvāks, kurs beja valns, soka baznīckungam : "Jo tu apsūlej īdūt man vīnu dvēseli, tad es tev dūšu naudas, cik vīn gribi baznīcas taisīšonas pabeigšonai!"

Baznīckungs apsūlēja īdūt jam vīnu dvēseli. Valns aizskrēja un dreiži atnezja naudas tik daudz, ka baznīckungs nazynuoja, kur jū likt. Valns, aizīdams prūjom, soka: "Taidā un taidā dīnā tu aiznessi dvēseli uz oku, kura izciersta upes ladā!"

Baznīckungs apsūlēja dvēseli aiznest uz nūrunuotū vītu un nūrunuotā laikā. Pēc ituo ar valna naudu baznīckungs pabeidzja bavnīcas taisīšonu. Baznīca beja cīši skaista: zalts un sudobrs tik laistījuos. Atgudja tei dīna, kad baznīckungam vajadzēja nest valnam dvēseli. Baznīckungs pajēmja sovas kūkles un spēlēdams aizguoja uz oku. Pi okas baznīckungs spēlej un gaida, kad izleiss valns. Na par ilgu laiku izlein nu okas valns un soka: "Tu jau atguoji?"

"Jā, atguoju un atnežu apsūlētū dvēseli."

"Kur tad jei ir?"

Baznīckungs pajēmja sovas kūkles, ībuozja rūku kūkļu vuoka caurumā un, izruovis nazcik kūciņu, padevja valnam. Tad valns soka: "Es prasīju cylvāka dvēseles, bet tu man dūd kūciņus!

"Na, tu prasīji tikai dvēseles un es tev dūdu kūkļu dvēseli!" Tad valns sasadusmuoja un īlēcja atpakaļ okā, bet baznīc kungs atguoja uz sātu un šūdiņ dzeivoj laimīgi valnu apmuonējis.