Dzeivuoja reizi vīns baznīckungs, jis beja cīši gūdīgs un dīvabailīgs, kai ikvīns eists baznīckungs. Vīnu reizi muižas dīnests meita atsyuta jam gruomotu, kurā mīļim vuordim prosa, lai baznīckungs aizīt uz muižas duorzu. Pi pils lūga byušūt pīsīta vierve, ar tū nūlaists lejā krāsls, lai atsasāstūt uz krāsla un ar tū krāslu jū izcelšķūt augšā pi sevis. Izlasījis gruomuotu, baznīckungs sasadusmoj, ka dīnests meita īsadrūšinoj jū saukt pi sevis cīmā, saplēš gruomotu un īsvīž ceplī. Ūtrā dīnā dīnests meita otkon atsyuta vēl sirsnīguoku gruomotu un vēl mīļuok lyudz, lai aizīt. Ūtruo gruomota jū iztrauc, jis palīk aizdūmīgs un suoc pruotuot, īt voi naīt. Nazkas skubynoj jū, lai īt, bet otkon jis īdūmoj: "Es tok asmu baznīckungs, kai es īšu pi dīnests meitas cīmā?" Guodoj, guodoj jis un golā nūsoka: "Aizīšu, kas man tur nūtiks?"

Baznīckungs laižās īt uz muižu. Pa ceļam jam nazkas īškā vys breidynoj: naej! Jam sirdsapziņa palyka namīrīga, ka jis, gūdīgs baznīckungs, tagad īt uz meitom. Jis sajēmja dūšu un grīzjās nu pusceļa atpakaļ. Atguojis uz sātu, jis vys beja namīrīgs, jamā spākuojās divi bolsi, vīns sacīja: ej, bet ūtrs: naej. Tai jis komuojās vysu nakti, atguoja reits nūturēja lyugšonas un drusku apsamīrinuoja. Te trešā dīnā vēļ atsyuta tei pat dīnests meita vēļ daudzi sirsnīguoku gruomotu. Pādējuo gruomota jū galīgi satricynuoja un jis nūdūmuoja: Īšu, kas ta tur nūtiks?"

Pi patumša laidjās īt. Muiža nabeja tuoļi, daīt jis pi muižas, īīt duorzā, jā, redz: krāsls nūlaists, jis atsasāst uz krāsla un jū ceļ uz augšu, pacēle leidz pusei un atstuoj.

"Tev, baznīckungs, pi meitom īšona!"

Jis sēd i dūmoj - ni klīgt, ni gaidīt. Gaida, gaida un vysaidi apdūmoj : "Jo es klīgšu, izdziers laudis, atīs, īraudzēs un nūsyutīs mani uz pakutas." Tod jis suok lyugt Dīvu, lyudzās, lyudzās, bet kai naīt, tai i naīt nikaida paleidzība, nikaida gluobšona. Skrīn jau jam nalobs pruotā, jis soka: "Ka nagluob Dīvs, lai gluob valns!"

Kai jis tikai tū pasacēja, valns kluotu kai lykts un vaicoj: "Kuo tu gribi?"

"Gribu tikt zemē,"

"Labi, es tevi nūlaisšu, tikai tu pasaroksti zam munim nūsacījumim. Tei dīnests meita, kura tev rakstīja gruomotas, ir muna sīva. Es tevis nikai navarēju īkārdynuot, tad pasacīju, lai jei izdora."

Pasarakstīt zam valna nūsacījumim jis kai baznīckungs nava rēja i īdūmuot. "Na, es zam tovim nūsacījumim napasarakstīšu."

"Kai gribi, tai i dori," atcierš valns un aizskrīn, ka nūreib vīn.

Sēd otkon baznīckungs vīns pats, jau vāls vokors, tyvojas divpadsmituo stunde un suoc jis vēļ lyugt Dīvu. Kū tev Dīvs vaira izklausīs, ka jau vīnu reizi apkaitynuoja, saukdams valnu paleigā? Sēd jis, jū jau puorjem drabuļi - sauc ūtrreiz valnu. Valns ari uz ruoviņa ir kluot.

"Nu, kū tu gribi?"

"Nūlaid mani zemē!"

"Pasaroksti zam munim nūteikumim, tod nūlaisšu zemē!"

"Kaidi tad ir tovi nūteikumi?"

"Vyspyrms aizzalīdz sovu omotu, sadarīgas saimes saved naidā, pats apsaprecej, sovus bārnus audzynoj par bezdīvim, tad tu byusi boguots un vysi tevi cyldynuos. Kad tu byusi munus prasījumus izpildījis, tod es aizīšu pēc tovas dvēseles. Tagad īgrīz pierstiņā, ar tovu asni es parakstīšu un tai tevi puorkristīšu."

Taidi valnu nūsacījumi baznīckungā sacēļa šausmas, un jis soka: "Na, lobuok sēdēšu cītumā, bet zam tovim nūsacījumim napasarakstīšu!"

Valns otkon aizskrīn ryukdams vīņ. Baznīckungs palīk vīns un lyudzas otkon nu vysas sirds, bet kū jis pīlyugs, ka jau divi reizes Dīvu apkaitynuoja, saukdams valnu paleigā? Jis otkon sēd, sēd, bet jau tyvynuojas divpadsmituo stunde un pēc divpadsmit stundem vairs valnu navarēs pasaukt. Tod baznīckungs sauc valnu trešū reizi. Valns atskrīn un skubynoj baznīckungu dreižuok pasarakstīt. Nikuo bej darīt, baznīckungs i pasarakstīja. Valns tyuliņ putna spuornim nūnesja baznīckungu zemē un palaidja uz ceļa. Baznīckungs aizīt sovā dzeivūklī, bet jam sirdsapziņa nadevja mīra, kam pasarakstīja zam valna nūteikumim. Atīt reits, vysi baznīckungi īt uz baznīcu mišu turēt, bet jis sēd taids dūmīgs sovā kambarī un naīt uz baznīcu. Cyti baznīckungi prosa, par kū jis naīt miša turātu; bet jis naatsoka nikuo, tikai staigoj pa ustobu. Dreiž jis palīk par zemnīku, apsaprecēja, dzeivuoja cīši nagūdīgi, bārnus izaudzīja par bezdīvim un vysai apkuortnei beja par kaunu. Jam saimisteiba cīši labi veicēs, beja daudzi tuklu gūvu, zyrgu, cyuku, ar vuordu sokūt, tikai putnu pīna vīn i tryuka.

Kad jis palyka vacs un jau tyvuojās nuove, tod jū puorjēmja baile un jis gribēja aizbraukt uz Rima tāvu, lai jam pīdūd vysas vaines. Pyrms aizbraukšonas jis aprakstīja vysu sovu dzeivi vīnā lelā gruomotā. Jis pīrakstīja, ka pyrmuok bejis par baznīckungu, muižas dīnestmeita prasējuse, lai aizīt pi juos, jis guojis un atsasēdis krāslā, ar kuru jei sūlējusēs izcelt augšā, bet astuojuse uz ,puses un pēc tam valnam apsūlējis dzeivuot vysļaunuok, un tys atlaidis un tai tuoļuok. Vysu, vysu seiki aprakstījis. Tod pasauc sīvas un soka: "Itū gruomotu es īlikšu luodītē un atslāgu atdūmu tev. Ka kučers atbrauks, tod tu attaisi luodīti, izjem gruomotu un izlasījuse zynuosi, kur es asmu palicis."

Tūreiz jis lyka kučeram sajyugt lobuokūs zyrgus, nūsataisīt garā ceļā, atsavasaluoja ar sīvu, bārnim un laidjās ceļā. Ceļš leidz Rimam beja cīši gars. Pyrmā nedēļā zyrgi skrēja dreiži, bet ūtrā vairs īt tikai sūlīšūs. Kučers syta ar peicku i ar vāzu, bet kai uz vītas, tai uz vītas. Zyrgi dīnā nūīt tikai treis verstes. Dzanās, dzanās pamozom, pībrauc pi vīna krūga un nūstuoj zyrgus atpyutynuot. Jis zyna, ka jam palykušas tikai treis stundes leidz nuovei. Kučers īdzyna zyrgus krūga pogolmā, īdevja tīm ēst, a pats saimnīks īguoja krūgā un, īraudzījis mozu bārnu, pajēmja tū klēpī un tur pi sevis. Pēc nagara laiciņa atguoja ari kučers. Bejušais baznīckungs beja vysu laiku namīrīgs, jo jis jau saprota, ka vairs naīspēs nūbraukt pi Rima tāva un valns nūraus jū uz elli. Jis syutīja sovu sulaini, lai pasaver uorā, kas dorās uz pogolma. Sulainis izguojis apsavēŗa un, dreiži atguojis atpakaļ, soka, ka uorā asūt brīsmīgi malnas tyucis pi debesim un šalkdamas ejūt uz krūga pusi. Pēc pusstundes otkon syuta sulaini uorā pasavērt, kaids laiks. Sulains izīt un atguojis soka, ka tyucis jau vysā uz krūga jumta un ka guož lels leits.

Tod jis vēļ syuta sovu kučeri uorā. Kučers izīt uorā, apsaver un atguojis soka: "Uz pogolma pīsametīs tik daudzi malnu kraukļu, ka uz zemes apsamestīs jīm nava vītas. Jī čārkdami kuop cyts uz cyta. Storp malnim krauklim ir divi bolti, tī malnī tūs divi boltūs kņuop zemē."

Baznīckungs īdūmuoja, ka tī divi boltī ir viņa lobī dorbi, kad jis par reizi napasarakstīja zam valna sūlījumim, un vēļ syuta kučeri uorā, bet pats bārna nalaiž nu klēpa zemē. Kučers atīt i soka: "Uz pogolma vairs nava nivīna boltuo, ir palykuši tikai malnī kraukļi, kuri troki kaunas sovā storpā."

Baznīckungs arvīnu palīk namīrīguoks un vēļ syuta kučeri uorā pasavērt, kas nūteik uz pogolma. Kad kučers izguoja pādējū reizi, tod īraudzēja uz pogolm:a sovaidus malnus kungus ar garom kuojom, kuri doncuoja pa pogolmu, ka lipas vīņ lecja gaisā. Nyu malnī kungi reizē ar kučeri īguoja krūgā. Iguojuši soka baznīckungam: "Līc nūst tū bārnu, tys mums napīdar!"

Jis vys vēļ nalyka bārnu nūst. Tod pīskrējis lelais kluot, izruovja bārnu nu juo rūkom. Baznīckungs soka: "Vēļ jyus navarit manis pajemt."

Jis daguoja pi cepļa, pajēmja ūgli un izvylka ar ūgli uz cepļa suonu zyrgu un soka: "Pasakīt, lai tys zyrgs skrīn! Jo jis skrīs, tod jyus varit mani pajemt."

Valns vysu var, un jis aizklīdzja zyrgam: "Skrīn!" Zyrgs, izzeimuotais uz cepļa suonim, laidjās skrīt. Baznīckungs izlēcja jam mugurā un vīsola uotrumā zyrgs pasacēļa gaisā. Tamā laikā baznīckungu sagruobja šaušolas un jis, iguoduojis par Dīvu, suoka klīgt: "Dīvs, tu esi vysu gluobējs, gluob ari mani!"

Un zyrgs uzreizes apstuoja uz pusdebesim, i tagad tuo baznīckunga dvēsele karuojas pusgaisā.