Viens zvējnieks reiz gāja uz jūrmalu tīklus mest. Tur nonācis, citus zvejniekus neatrada, tie laikam pie vistkājas turējās (krodziņā). Viņš domāja: "Iet nu, neiet nu? Tikpat jau negājušam kā gājušam! Un kad man rītā pilna spaile, tad tok es vairāk vīrs, nekā šie pie vistkājas."

Viņš sviež tīklus uz pleciem un domā: "Dibanā zvejot gan viens nevaru, bet laist varu gan."

Labi, iet laist. Tiktālu uzgājušam, ka kozlis lec lādītē, viņš izmet juču juči jedu, piesienas un liekas gulēt. No rīta pamodušam, visa jūŗa tik miglaina, ka ne no ūdens, ne no debess ko varēja redzēt. Savus tīkliņus savilcis, tas nu bēdājās: kā malā tikšot?

Bet pret pusdienu pāriet migla, nu šis redz: aizkūlies uz tik svešu pusi, ka neko atskārst, kur nu ir, kur nav, un zemi arī nevar redzēt, tik(ai) ūdeni un debesi. Divi dienas tā palika uz jūŗu. Jau zvejnieciņš domāja, ka nu vairs sievu un bērnus neredzēšot. Te. kā par laimi, piebrauc mazā laiviņā kāds kungs un saka: "Es redzu gan, kādās bēdās tu, vīr, esi. Es tevi varu gan malā novest, bet tev manim jāatdod tas, kas tev tagad mājā no jauna. Pēc septiņiem gadiem nešu pakaļ."

Zvejnieks gan negribēja, gan negribēja, bet kad redzēja, ka jau citādi malā netiks, tad apsolījās ar(ī). Nu tas kurngs noveda zvejnieku malā un pats pazuda.

Citi zvejnieki pašu laiku atkal nāca, laikam no vistkājas, un dziedāja :

"Dziļam jūŗas zvejniekam

Caur cepuri mati aug'!"

Šis piegāja klāt, apprasījās, kā pa šā māju ejot. Dziedātāji atbildēja it priecīgi: "Nezin, ko nu šis vēl prasa, itkā pats nezinātu, ko šis mājā padarījis. Pats dauzās pa jūŗu, sievai mājā jauni dēli! Tūlīt tev jānāk uz vistkāju un jāizdod magaričas uz jauniem dēliem, ko aiz kūts pakaļ' Grieta atnesusi."

To dzirdēdams, zvejnieks gauži nobijās, jo nu jau zināja, ka jaunais dēls vel(n)a laupījums. Viņš, zināms, negāja vis šiem citiem līdz, bet tūlīt steidzās uz māju nobēdājies, noraudājies.

Mājā nonācis, dabūja zināt, ka lielai mel(n)ai ķēvei kumeļš ar(ī) esot. Nu viņam sirds tā kā drusciņ atspirga, jo nu jau varēja kumeļš ar(ī) ved(n)a upuris būt.

Tie septiņi gadi pagāja drīz vien. Mazais dēliņš jau bija skaists puika, kumeļš stalts zirgs tapis. Tai pēdējā dienā, kad vel(n)am vajadzēja pēc laupījuma pakaļ nākt, zvejnieks gauži bēdājās, jo nevarēja zināt, kuŗu nu ņemšot. Viņš tādēļ gāja uz krogu, lai labi iedzertos, lai bēdas rimtos. Te pie krogus nāk kāds vecītis preti(m) un uzprasa zvejniekam, kāpēc šis tā nobēdājies.

Zvejnieks atbild: "Sūr(o) balt(o) dieniņ(u)! kā ta(d) nu nebēdāš(os)? Šovakar, vai nu mans mīļais dēliņš, vai mans staltais zirgs būs vel(n)am rīklē."

Vecītis noklausījies, sacīja: "Kuš, kuš, nesaki neko! Es iešu līdz, lūkāsim, vai vel(n)u nevaram izārstēt, ka lai viņam bērnu un zirgu griba pāriet."

Labi. Abi aizgāja uz māju. Vecītis apgulās uz krāsns, saimnieks ar saimnieci mazkambarī. Tā ap pusnakti nu saimnieks dzird, ka piedarb(a) vārti čīkst. Kā tad! mel(n)ais nāk pa istabas durvim iekšā un tūlīt prasa: "Kas ir viens?"

Vecītis uz krāsns, itkā šo jau gaidījis, atbild: "Viens nav nekas!"

Velns atkal: "Nu, kas ir divi?"

Vecītis atbild: "Div' ac' pierē!"

"Kas ir trīs?"

"Trīs zar(i) dakšā!"

"Kas ir četri?"

"Četri pup(i) govei!"

"Kas ir pieci?"

"Piec(i) pirkst(i) rokā!"

"Kas ir seši?" !

"Seš' nagliņ(as) pakavā!"

"Kas ir septiņi?"

"Septiņ(as) zvaigznes sietiņā!"

"Kas ir astoņi?"

Tā uz reizi vecītis sagrābis kruķi un saucis: "Uz astoņ' mums nav runats - ej(i), kur nāci!"