Vecos laikos viena meita nogājusi pie melnā kunga un lūgusi, lai viņai iegādā labu vīru. Melnais kungs bijis ar mieru, bet par to no meitas prasījis pirmdzimto dēlu. Meita domājusi, domājusi, bet labu vīru gribēdama, apsolījusi arī. Kad pirmais dēls būšot pieaudzis, tad tas būšot jānoved jūrmalā noteiktā vietā.

Meitu apprecējis viens bagātnieks, kas bijis ļoti labs cilvēks. Viņai piedzimis dēls, kas bijis ļoti skaists un gudrs. Vecāki viņu labi izskolojuši.

Kad jauneklis bijis pieaudzis, māte ar asarām viņu sūtījusi uz jūrmalu pie melnā kunga. Ceļā pirmais dēls satiek čigānu, kas brauc ar vecu, stīvu zirgu. Dēls aicina čigānu līdz uz jūrmalu pie melnā kunga, solīdams viņam labi maksāt par līdzbraukšanu. Čigāns ir arī ar mieru. Aizgājuši jūrmalā noteiktā vietā, abi sēd un gaida. Te uz reiz saviļņojas jūŗa un atskrien melnais kungs spīdošām acim, zēveles un uguni spļaudams.

"Es jau tevi gauži gaidīju," saka viņš uz dēlu, "bet tā kā jūs divi esat atnākuši, tad man jāizvēlas. Došu jums abiem mīklas minēt, un kurš nevarēs atminēt manas mīklas, to ņemšu līdz. Kas ir saldāks par medu?" jautā viņš dēlam.

"Miegs."

"Jā, bet kas ir mīkstāks par spilvenu?"

"Mātes klēpis."

"Arī pareizi. Tu esi brīvs un vari iet."

Tagad melnais kungs liek čigānam minēt. "Kas skrien ātrāki par vēju?" jautā melnais kungs čigānam.

Tas paskatas uz savu veco, stīvo zirgu un uz to ar džindžālu rādīdams saka: "Mans zirgs."

"Ak tavs zirgs! Nu tad tik nāc vien man līdz!" melnais kungs iesaucas smiedamies un sāk vilkt čigānu sev līdz ūdenī. Čigāns spārdīdamies, lamādamies un ar džindžalu sisdams turas pretī, bet tas neko nelīdz un melnais kungs velk viņu arvien jo dziļāki ūdenī. Beidzot bailēs un dusmās čigāns iekliedzas: "Ka tevi pats pirmais pērkons nospērtu!"

Melnais kungs, šādus lāstus dzirdēdams, palaiž čigānu vaļā un aizbēg, pat vairs atpakaļ neskatīdamies, bet pirmais dēls ar čigānu aiziet mājā sveiki un veseli.

P i e z ī m e. Šo variantu atgādina 6. sējuma 2. numura 4. pasaka (191. p.). P. Š.