Viens vīrs, pa mežu iedams, saticies ar slepkavām un lūdzies Dievu, lai viņš šim palīdzot no slepkavas nagiem izpestīties. Kad no Dieva nebija varējis sagaidīt nekādas palīdzības, tad lūdzis velnu, lai tas palīdzot. Velns ar bijis tūliņ klāt un prasījis, lai viņam maksas vietā uzvēlot to, ko vīrs pats mājā nezinot, jo citādi viņš šim mieru nedošot. Vīrs gan negribējis, bet tak domājis, ka tā lieta tāda, ko viņš nezinot, lai tad arī velnam piederot. Vīrs apsolījis un ticis caur velnu no slepkavas nagiem izglābts. Mājās nonākot, tam saime jau pie vārtiem paziņoja to prieka vēsti, ka Dievs jaunu dēlu devis. Kad nu vīrs nogājis pie sievas un sieviņa viņam rādījusi jaunpiedzimušo puisēnu, viņš palicis it bēdīgs un domājis, ka šis dēls gan laikam esot tas, ko viņš velnam apsolījis. Gan sieva prasījusi, kādēļ šis tik bēdīgs, bet neesot tai it nekā stāstījis. Kad nu bērnu krustīt veduši uz baznīcu, tad sacēlies tik liels un briesmīgs lietus un bargs pērkons, ka nemaz nevarējuši ārā iet. Tēvs turpretim radus ar varu spiedis, lai par lietu un pērkonu neko nebēdājot, bet lai tik gādājot, kā bērns nokrustīts tiekot. Vīrs domājis, kad bērns nokrustīts būšot, tad vairs velnam nepiederēšot.

Aizbraukuši arī uz mācītāju; bet mācītājs bijis tā saslimis, ka nevarējis bērnu krustīt. Braukuši uz citu mācītāju, bet tāda pati liksta un nevarējuši citādi, ka braukuši atpakaļ uz mājām.

Nākošā svētdienā braukuši uz trešo mācītāju. Bērna nesēja tikko pie baznīcas piegājusi, tā parādījies liels melns suns un gribējis viņai to bērnu noņemt un no klēpja izraut, bet šī saturējusi stipri, nedevusi un iegājusi baznīcā, kur tad bērnu nokrustījuši. Tagad vīrs ar’ sievai izstāstījis, ka viņš to bērnu velnam atdevis.

Bērns audzis lielāks, bet vecāki viņu grāmatā nemaz nemācījuši. Desmit gadu vecs būdams, prasījis viņš tēvam, kas tas gan esot, ka viņš nakti gulēdams vienmēr ieraugot vienu melnu kungu viņam tuvojoties, kas viņu aicinājot līdz iet un nemaz viņam miera neļaujot. Tēvs nu dēlam visu izstāstījis.

Turpat dzīvojis kapsētā arī viens vecs godīgs vīrs, miroņu racējs, kas bijis ļoti dievabījīgs. Puisēns aizgājis pie tā vīra un izstāstījis, ka tēvs viņu velnam atdevis un ka velns nu viņam nākot pakaļ; bet viņš šim negribot iet līdzi. Lūdzis ar' to veco vīru, lai dodot kādu padomu, kā viņš no tā velna varētu vaļā kļūt. Šis vīrs viņam ar' padomu devis un teicis, kad no kapsētas ārā iešot, viņam viena pelīte pa priekšu tecēšot ,lai viņš tad tai pelītei, kur tā ejot, arī pakaļ staigājot, un. lai Dievu lūdzot.

Lai viņš tik tad apstājas, un atpūšas, kad tā pelīte apstājās, jo viņa šo novedīšot pie kādām dzelzu durvim, kur viņš tikām lai klaudzinot un projām lai neejot, kamēr iekšā tiekot. Kad iekšā ieejot, tad lai prasot pēc tā raksta, kuŗā tēvs viņu velnam norakstījis.

Līdz puisis no kapsētas ārā izgājis, tā ar tā pelīte sākusi viņam pa priekšu tecēt. Puisēns vienādi vien viņai pakaļ gājis. Te piesitusies pirmai otra tāda pati pelīte. Šī otra mācējusi runāt un sacījusi, ka šī arī to pašu ceļu iešot. Gājuši arī vienu gabalu kopā, bet uz vienu reiz viņa sacījusi, ka būšot gan jau piekusuši, vajagot drusku atpūsties, lai tā pirmā tekot vien projām, viņa ar to ceļu tāpat zinot, gan aiziešot - laika esot vēl diezgan. Tas puisēns uz viņas vārdiem nemaz neklausījies un līdz pirmā pelīte apstājusies no iešanas, arī viņš apstājies un atpūties. Kad viņa sākusi iet, tad viņš ar' viņai pakaļ gājis.

Līdz nu tā pelīte, kas runāt mācējusi, manījusi, ka šis neklausa, viņa esot drīz pazudusi. Pirmā pelīte tikām tecējusi, kamēr aiztecējusi līdz kādām lielām dzelzu durvim un tad arī viņa pazudusi. Puisēns nu sācis ap tām durvim klaudzināt un kliegt, lai laižot iekšā, bat neviens nenācis durvis vaļā taisīt. Pēdīgi sācis viņš teikt, ja iekšā nelaidīšot, viņš jau mieru nebūšot dot. Pēc ilga laika pienācis kāds pie durvim un prasījis, ko gribot. Puisēns atbildējis lai laižot iekšā, uz ko no iekšpuses atbildēts: šim neesot nekāda daļa te iekšā nākt. Puisēns atteicis, kad šim nekādas daļas nebūtu, tad šis šurp nebūtu nonācis. Pēc viņu ar' ielaiduši iekšā.

Kad iekšā bija ticis, prasījis, lai atdodot tēva parakstu, jo viņš esot nevainīgs, ka tēvs viņu velnam atdevis. Velns saskaities, negribējis atdot, bet pēdīgi tomēr izsviedis lielu klēpi grāmatu zemē un sacījis. lai paņemot savu parakstu un lai ejot prom. Puisēns izmeklējies, bet nevarējis atrast tā paraksta. Pēdīgi ir pat velns ņēmies meklēt, bet neatradis un uzsaucis tad citam velnam, lai nesot tas savas grāmatas šurp; tas ar atstiepis vesalu klēpi grāmatu. Izmeklējušies visi, bet neatraduši tā paraksta. Velni gan sūtījuši projām, bet puisēns atteicis, ka projām tikām neiešot, kamēr to parakstu atdošot. Pēdīgi velns sasaucis visus savus kalpus un teicis, lai atdodot, kam esot, bet visi atteikuši, ka nevienam neesot. Pēc tam velns ņēmies visus skaitīt un atradis, ka klibā neesot mājā, un licis uzgaidīt, kamēr klibais pārnākšot. Kad nu klibais mājās pārnācis, atprasījis vecais velns klibajam puiša parakstu, ko pēdējais liedzies atdot. Tad nu vecais pavēlējis saviem kalpiem sasiet klibo un cepināt to uz ugunī nodedzinātas gultas. Velns arī puišam izstāstījis, ka šī esot tā gulta, kas gaidot šā krusttēvu. Kad nu klibais redzējis, ka patiesi viņu grib uz šās gultas guldināt, atdevis viņš to parakstu un sacījis, ka viņš gan citādi būšot lūkot viņu atka1 rokā dabūt.

Puisis, mājās pārnākdams, izstāstījis krusttēvam, kāda viņa gulta esat. Krusttēvs tā izbijies, ka sācis Dievu lūgt, lai ellē netiktu. Puisis pēc tam apmeklējis skolu, izmācījies rakstīt un lasīt un ticis pēdīgi par krietnu un labu dakteri. Tēvs un māte viņam jau agri nomiruši un viņš palicis uz beigām ļoti lepns. Kas tikpat gudri bijuši, kā viņš, ar tiem viņš draudzību turējis un sarunājies. Ar sliktākiem viņš nemaz negribējis nodoties, ir ne pat savā kambarī iekšā laist.

Reiz nonācis pie viņa draugs, kas bijis gudrāks par viņu. Sākuši abi divi viens otram savas mācības rādīties. Draugs paņēmis lielu akmeni un aizsviedis piecas verstes tālu: ņēmis tad kādu pilsētu un uzgriezis viņu ačgārniski gaisā un pēdīgi uzzīmējis ar krītu zirgu, uzkāpis viņam mugurā un nu jājis, kur gribējis. Dakterim tāda skunste ļoti patikusi un viņš prasījis, kur to varot dabūt mācīties. Svešais stāstījis, ka velns to visu mācot, un kad viņš velnam gribot parakstīties, tad velns viņu par vēl labāku dakteri izmācītu un darītu daudz skunstes viņam zināmas.

Dakteris apjautājies pie drauga kur gan varot ar velnu satikties. Draugs stāstījis, lai izejot tik svētdienas naktī uz krustaceļu, lai tur drusciņ pagaidot, tad būšot ar velns klāt būt. Dakteris, amata gribēdams, gājis ar' kādu nakti; bet vecā ticība gājusi viņam līdzās un sacījusi: "Kāpēc tu nu mani atstāji? Es esmu labāka kā tā, ko velns tev dos!"

Dakteris nelicies zināt un gājis vien savu ceļu tālāku. Te uz reiz redzējis viņš debesis atveŗoties un dzirdējis tēvu un māti runājot: "Kāpēc tu nu ej, dēls, velna amata mācīties? Tu tak esi skolots un mēs nemaz neesam skolā bijuši un tomēr esam debesīs kļuvuši!"

Dēls nemaz neklausījies un gājis vien savu ceļu. Papriekšu, kad ar velnu saticis, prasījis velns, no kuŗas vietas šis šo lai pēdīgi paņemot. Dakteris atbildējis: "No Romas!"

Velns gan liedzies, jo Roma esot svēta pilsēta, kur viņš nedrīkstot rādīties; bet taču bijis pēdīgi ar mieru viņu no Romas paņemt. Dakteris domājis, ka viņš uz Romu nekad nenokļūs un tā tad ar velns viņu rokā nedabūšot. Visādos amatos velna izmācīts, kā no veca cilvēka jaunu var pataisīt, kā naudu no zemes var rokā dabūt, kā slimniekus viegli izārstēt u. t. j. pr., devies dakteris laimīgs mājās. Savā istabā ienākot, viņš dzirdējis, ka grāmatas runājušas, kādēļ šās nu gan par velti še vairs stāvot, kur jau tā bez viņām diezgan mācības un gudrības galvā atronoties. Arī viena roka, spirtā uzglabāta, runājusi, kādēļ šās nu vairs vaijagot. No ļaudim, ko ārstējis, izpaudās visāda slava: vieni uzslavēja, otri teikuši, ka riktīgi pats velns esot. Dakterim gan pašam prāts bijis mierīgs, jo juties nekādu sliktu darbu nedarot.

Reiz atbraucis viens vecs kungs, kas sūdzējies, ka sieva viņu vairs nemaz neieraugot. Dakterim bijis viens puisis par palīgu. Likuši abi to kungu uz kādas laktas virsū un izkaluši par jaunu. Kad nu kungs aizbraucis atkal mājās, sieva viņu nemaz vairs nepazinusi un dzinusi no mājas laukā. Beidzot, kad visu izstāstījis, ka par jaunu no dākteŗa pārkaldināts ticis, meklējis arī viņš pats citas, jaunākas sievas, jo tā viņam neesot vairs patikusi.

Citu kādu reiz nonācis pie dakteŗa kāds tēviņš, kas vēlējies, lai viņam stāstot, kā naudu varot dabūt. Dakteris sūtījis tukšā ēkā un licis šitā skaitīt: "Vienpiec, divpiec - jau man desmit; vienpiec, divpiec - jau man desmit." Un ja kas tur rādoties priekšā, lai nemaz nebīstoties, bet lai tik savu skaitli vienādi vien jo projām skaitot. Līdz svešais vīrs pa durvim izgājis, izlīdis velns no krāsnsapakšas. Dakteris jautājis: "Kā tu te nācis, vai tev kāda daļa ar mani?"

Velns atbildējis, ka nācis viņu aplūkot, jo ellei viņš būšot gluži derīgs būt. Stāstījis ar, ka tas kungs, kuŗu šis pārkaldinājis, jau laba pulka strādājot un velns sataisījies to vīru iet apmeklēt, kas tanī tukšā ēkā pēc viņa lūdzoties. Velns tikko parādījies, tā vīru izbaidījis, ka pēdējais aizmucis. Dakteris uzvilcis ar krītu uz sienas zirgu, kāpis mugurā un aizjājis uz ilgāku laiku.

Drīz pēc dakteŗa aizjāšanas atnācis atkal kāds vecīgs kungs, kas gribējis, lai viņu pārkaļot. Tā kā nu dakteŗa nav mājā bijis, vaicājis puisi, vai šis šo nevarot pārkalt. Puisis ar' bijis mudīgs pie tā darba un sācis kalt un kalt, kamēr kungs pagalam. Puisi nu iebāzuši cietumā. Dakteris, kas drīz ar pēc tam mājās nonācis, aizgājis pie puiša uz cietumu un solījies viņu izpestīt, ja šis apsolīšoties viņam visās lietās paklausīgs būt. Puisis ar apsolījies un dakteris viņu izņēmis no cietuma. Pēc kāda laika iemīlējis dakteris vienu skaistu preileni un gribējis viņu precēt, bet preilene pie viņa negājusi, tādēļ ka viņa šo par vecu turējusi. Dakteris pats nemaz nezinājis, ka jau septiņdesmit gadu vecs bijis. Licis savam puisim, lai viņš šo sakapājot un zemē ierokot; bet lai agrāki ārā nerokot, kā par trim pilniem gadiem. Pēc notecējušiem trim gadiem, puisis viņu izracis un dakteris bijis atkal gluži jauns. Preilene gan jau bijusi izprecēta un viņš dzīvojis atkal un dzīvojis un sadzīvojis lielu vecumu.

Kad nu velns viņu it nekā nevarējis rokā dabūt, viņš reiz izdzirdējis, kad kāds vecs kungs uzdomājies krogu būvēt. Velns nogājis un solījis viņam to krogu par velti uztaisīt, ja tik viņš šim paļaušot krogam tādu vārdu dot, kādu viņš grib. Kungs ar bijis pilnā mierā un velns to krogu uztaisījis un nosaucis par Romu.

Reiz iegājis dakteris tanī krogā, bet velns ar klāt un aicinājis viņu līdz. Gan dakteris tiepies, ka tak še neesot Roma, tad tomēr dabūjis dzirdēt, ka krogam tāds pats vārds, nav varējis citādi glābties, ka paņēmis krodzinieces bērnu klēpī, samaksājis mātei pieci rubļi un lūdzies, lai viņam atļaujot ar to bērniņu nakti pārgulēt. Velns neuzdrošinājies dakteri ar bērnu reizā cieti ņemt, gājis pie krodzinieces un baidījis, kā varot svešam cilvēkam savu bērnu glabāt dot. Krodzinieks pats gan ar bāris krodzinieci un teicis, lai ņemot to bērnu nost; bet viņa pārliecinājusi vīru, ka tas svešais cilvēks to bērnu ļoti mīlīgi glabājot un viņai vēl pieci rubļi naudas iedevis. Tādā ziņā krodzinieku apmierinājusi un viņš bijis pilnā mierā, ka bērns sveša rokās.

Velns, redzēdams, ka tas neizdevies, kāpis uz krāsni un dziedājis trīs reizes gaiļa vīzē. Dakteris domājis, ka jau gaiļu laiks klāt un velns jau projām, atdevis krodziniecei bērnu, iznācis no savas istabas, bet velns ar' bijis tūliņ klāt un sācis viņu pa gaisu projām raut. Gaisā būdams, dakteris vēl iedomājies tās pantiņas, ko skolā mācījies, un sācis viņas skaitīt. Velnam bijis jābēg un atstājis viņu tur pat, gaisā, lai līdz pastara dienai stāvot. Viņa puisis viņam pie kājas par zirnekli pakāries.