Vīns boguots tierguotuojs braucja pa ceļu, pīpiercis daudz vysaidu duorgu lītu. Ceļā jam aizguoja prīškā slāpkauņi un gribēja viņu nūsist. Tierguotuojs klīdza: "Valni, valni, gluobit mani."

Uz reizes atskrēja malns valns uz sierma zyrga. Valns vaicuoja: "Kuo tev vajag?"

Cylvāks atsacīja, ka vajag aizdzeit slāpkauņus. Valns aizdzina un prasēja nu tierguotuoja, lai viņš atdūd tū, kas sātā vysujaunuokais, tierguotuojs apsajāmēs. Valns prasēja nu tierguotuoja paroksta. Tierguotuojam beja tikai vīna spolva. bet tintes nabeja ni pi vīna, ni pi ūtra. Valns īgrīze tierguotuojam kreisajā rūkā ar nazi. Tierguotuojs pasarakstīja valna gruomotā ar savu asni. Aizbraucis uz muojom, viņš redz, ka apsūlējis sovu dālu, kurs nasen pīdzimis. Dālu nūkristēja, bet viņš par itū nikuo nateicja. Kad jau dālam beja divdesmit godu, tāvs viņam pasacēja, ka asūt apsūlējis viņu valnam ar parokstu. Natuoļi nu tuo tierguotuoja dzeivuoja gudrs vecīts, kurs vysim paleidzēja, kas pi viņa grīzēs. Tys dāls arī aizguoja uz tū vecīti.

Vecīts sacēja: "Tu pajem buteli svētīta yudiņa un īdams tu redzēsi, ka byus vysa ceļmola ar gordim ēdīnim. Tev tī cylvāki sūlīs veinu, madu un gordus ēdīnus, tu najem un naēd, lai gan tu byusi izsalcis, viņi arī najems naudas nu tevis. Kad puorīsi itūs muonītuojus, tad skrīs pa ceļu pelīte un tu ej pakaļ pēc viņas. Viņa daskrīs leidz pat elnis durovu vuortim un tur izgaiss. Tu suoc vuortus svētīt ar svētītu yudiņi un tī vuorti atsadareis. Pīskrīs pi tevis daudz valnu un tu viņus svētet ar svētītu yudiņi sacīdams: "Atdūdit tu gruomotu, kur muns tāvs pasarakstīja!" Tev valni pīness vysaidu, bet najem, tu jem tū gruomotu, kurā byus tavs tāvs pasarakstējis ar sovu asni."

Dāls, ejūt uz alni, redz, ka pylna ceļmola pīlykta ar vysaidim ēdīnim un dzerīnim. Cylvāki bez naudas sūlīt sūla, ka tik jimtu, āstu un dzartu. Dāls uz tīm muonītuojim nagrīze nikaidas vērības. Puorguojis itūs monītuojus, viņš īraudzēja pelīti skrīnūt. Dāls guoja pēc tuos pelītes vysu laiku. Pelīte pīskrēja pi elnes vuortu durovu un izgaisa. Dāls pasvētēja elnes vuortus ar svētītu yudiņi un vuorti atsadarēja un dāls īguoja elnī. Kai pasacēļa lels trūksnis, klaiguošona, kai pīskrēja daudz valnu, dāls tik svētej tūs valnus. Kuram valnam izskrēja kaida lase svētīta yudiņa, tys vairs nalaida kluot. Dāls svētēja valnus un klīdzja: "Atdūdit tū gruomotu, kur muns tāvs pasarakstēja."

Valni pīnesja daudzi gruomotu, kur beja ar tinti pīrakstēts. Dāls najēmja nivīnas tuos gruamotas, bet klīdzja un svētēja: "Atdūdit man tū gruomotu, kur muns tāvs pasarakstēja ar sovu asni."

Vīns malns valns atnesja tū gruomotu un padevja dālam. Vuorti beja aiztaisīti. Koleidz dāls svētēja vuortus, valni pīskrēja kluotu. Kai dāls guoja pa vuortim, valni vuortus dreiži cierta cīši un nūlauzja dālam vīnu kuoju. Pelīte otkon skrēja un dāls pakaļ guoja. Pelīte viņu aizvedja tikkū na leidz vecīša muojom un pazuda poša. Dāls aizguoja uz muojom, bet naatroda ni tāva ni motes, jau beja myruši, tuopēc ka puorguoja gars laiks.