Dažādi atsvabinašanās veidi.

4. A.813. Lapas Mārtiņš Rūjienā, Ērģemē un Ēvelē. "Dievs un 'Velns", Smiltenē, 1904, 5, 2.

Reiz dzīvojis viens kalējs, kam neklājies visai labi. Reiz savā trūkumā kalējs izsaucies: "Ja Dievs man nepalīdz, kaut tad jel velns man nāktu palīgā!"

Tūliņ arī pie kalēja ieradies viens melns kungs un jautājis: "Ko tu no manis vēlies?"

"Ja tu esi velns, tad palīdzi man!"

"Ko tad lai tev daru?"

"Vai tu neredzi, ka esmu nabags? Padari mani bagātu !

"To es varu izdarīt, bet par to tev jāatdod man sava dvēsele."

"Kad jau Dievs manu dvēseli negrib, tad vari to jemt."

"Tad norakstīsim līgumu. Tev tas ir jāparaksta ar trim pilieniem no savām asinim."

Kalējs gan vēl drusku stomījies, bet domādams par bagātību, tomēr paklausījis. Viņš pajēmis mazu asu nagliņu, iedūris rokas stilbā un parakstījis velna līgumu. Velns nu arī tūliņ apgādājis viņam vienu maisu pilnu ar naudu.

"Tagad līgums ir gatavs!" velns priecīgi lēkādams teicis. "Nu tu būsi bagāts vīrs, bet mūža beigās es atnākšu pēc tavas dvēseles."

Kalējs nu tikai priecājies par savu naudas maisu, neko vairs nebēdādams par velna pēdējiem vārdiem. Viņš atmetis savu kalēja darbu un dzīvojis tikai pa krogiem, dzerdams un ālēdamies. Kad atnācis piedzēris mājā, tad lamājies ar kaimiņiem un sitis savu sievu, kā jau tāds, kas velnam padevies.

Tā pagājuši gadi un kalējs jau tuvojies vecuma dienām. Tagad to sākušas mocīt bailes par savu dvēseli. Dzerdams viņš turējies kopā tikai ar dzērājiem un blēžiem, kādēļ visi godīgi cilvēki no viņa atrāvušies. Viņam nebijis neviena laba drauga, kam būtu varējis uzticēt savas bēdas. Viņš sācis kā vientulis blandīties apkārt pa mežiem un purviem. Tā klejojot, viņš reiz sastapis vienu vecu vīriņu, kas tam jautājis: "Kādēļ tu tāds noskumis?"

"Kādēļ nebūtu noskumis?" kalējs atbildējis. "Visu mūžu esmu nodzīvojis kā kungs un tagad būs tam visam gals."

"Ja esi dzīvojis kā kungs, tad arī mirsti kā kungs!"

"Ko tas man līdzētu? Esmu savu dvēseli velnam pārdevis."

"Kādēļ tad tu ar velnu ielaidies?"

Kad Dievs man nepalīdzēja, tad bagātības dēļ pārdevos velnam."

"Tu jau vēl vari atgriezties, jo Dievs nevienu neatstāj bez palīdzības."

"Vai Dievs vēl gribētu par mani apžēloties, kad jau savu dvēseli esmu velnam pārdevis? "

"Ja tik tu atgriezies un topi atkal par kristīgu cilvēku, tad Dievs tevi var arī glābt."

Vecīša vārdi gājuši kalējam pie sirds, un tas jau mierīgāki jautājis vecītim: "Kā tad lai es glābju savu dvēseli?"

"Vispirms atmet dzeršanu, tad sāc atkal savu darbu strādāt un ej arī baznīcā!"

"To es svēti apsolos. Bet kā lai es tieku no velna līguma vaļā?"

"Ceturtdienas vakarā priekš ziemas svētkiem izliecies par slimu un taisies kā uz miršanu. Naktī priekš gaiļu laika izej ārā un iesvilpies trīs reizes. Tad atskries vilki un tos tu ielaid turpat blakus savā smēdē. Kad atnāk velns, tad tu ieved to smēdē un saki, ka tu tur viņam atdosi savu dvēseli. Smēdē iegājis uzsauc vilkiem: "Meža sunīši, ņemiet šo nelieti!" Tad tu redzēsi, ka tiksi no līguma vaļā." To teicis, vecītis nezin kur aizgājis.

Mājā pārnācis, kalējs tūliņ atvēris savu smēdi, sācis atkal strādāt un uz krogu vairs nemaz negājis. Visi ļaudis brīnījušies, ka lielais dzērājs uzreiz palicis par tādu godīgu cilvēku.

Ceturtdienā priekš ziemas-svētkiem viņš izlicies par slimu un licies gultā. Nakti viņš izgājis ārā, iesvilpies un tūliņ atskrējuši vilki, kurus viņš ielicis savā smēdē. Atnāk arī velns, kalējs to ieved smēdē un uzsauc vilkiem: "Meža sunīši, ņemiet šo nelieti !"

Vilki tūliņ krituši velnam virsū un saplosījuši to gabalos. Rītā kalējs tai vietā atradis tādu kā darvu un kā apsvilinātus tāss gabalus. Turpat bijis nomests arī viņa līgums.

Tā Dievs izglābis no velna nabaga kalēju, kas vēl nodzīvojis daudz gadu un bijis tagad labs un godīgs cilvēks.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir saīsināta, atmetot liekus izpušķojumus. P. Š.