Reiz vienā miestā dzīvojis nabags kurpnieks. Sieva un bērni tam mirst badā - nav maizes ko ēst. Vienu dienu tas saka uz sievu: "Ko es te, sieviņ, darīšu? Iešu labāk uz Malieni, varbūt tur dabūšu darbu."

Labi. Kurpnieks ņem paunu uz pleciem un iet. Te tas ierauga, ka tam nāk pretī viens vecītis un viens smalks kungs. Vecītis saka: "Vaidzi', līgsti pie manis par kalpu, darba man vai cik."

"Kādu loni tad tu, tāds nabags, man varēsi dot? Par velti jau pie tevis neiešu strādāt," kurpnieks atbild.

"Nu tad līksti pie manis!" saka smalkais kungs. "Es arī meklēju kalpu."

Labi. Kurpnieks iet kungam līdz, bet kungs šo nu ved un ved tik projām. Iet trīs dienas no vietas, ēst nedod ne skripatas. Te uzreiz viņš ierauga, ka kungam nav ēnas. "Nupat ir slikti, tas jau ir pats velns," domā kurpnieks trīcēdams.

Pēdīgi abi nonāk pie viena liela akmens. Kungs itin viegli to paceļ un saka kurpniekam, lai lienot iekšā. Kurpnieks ielien ar', bet iekšā tik tumšs, ka vai acis duŗ laukā. Ko nu darīt? Šis tik klumburo uz priekšu, līdz nonāk pie kādas uguns, kur viens kungs sēž un cep kādu vecu kaulu. Šis tūlīt paķeŗ kurpnieku un iesloga kādā tumšā kambarī sacīdams: "Tupi nu te, tēviņ! Gaudo, cik gribi, ārā tikpat netiksi!"

Kurpnieks nu sēž un paliek makten' bēdīgs. Uz vienu reizi ņems skaitīt tēvareizi un lūgties: "Vai Dieviņ, vai Dieviņ! Palīdzi jel man šo reizīti!"

Te tūlīt nabaga vecītis klāt un saka: "Nu, vai redzēji, kā kungi ar kalpiem rīkojas? Bet nabagi dara lūk šitā."

Un to teicis tas palaiž kurpnieku ārā un ved uz savu māju. Tur tas nabaga kurpnieku paēdina, padzirdina un tad vēl iedāvina tam daudz naudas, sacīdams : "Nu tik nāc man pakaļ, gribu tevi izvest uz ceļa. Bet tā kā ej tik uz māju!"

Kurpnieks nezin, ka nu tencināt, atvadās no nabaga un iet mājā. Tur nu tas dzīvoja ilgi mierā un laimē.