Senāk dzīvojis nabags mežsargs. Viņš bijis strādīgs cilvēks; bet kungs nolicis par daudz lielu putnu skaitu sašaut, tādēļ tā nabadzība cēlusies, jo neatlicies nemaz laika strādāt, pa mežu vien bijis jānoskraidās. Reiz kungam sabraukuši ciemiņi un nu šim vienā dienā tik un tik putnu bijis jāsašauj. Nabadziņš gan ņēmies cauru dienu, bet nevedies un nevedies tik daudz sadabūt. Nācis jau pret vakaru, te iesaucies: "Lai pats velns medī, es vairs nevaru, piekusu!"

Līdz to izteicis, te velns klāt: ko došot viņam, tad putnu būšot vai cik.

"Ko lai tev domu? Tad man jādod plika dvēsele, vairāk man nekā nav."

"Nuja, pliku dvēseli, nuja! Pēc piecpadsmit gadiem aiziešu dvēselei pakaļ."

"Apžēlojies! vēl jau esmu tīri jauns, ļauj jel padzīvot."

"Nu, ko tur tik daudz stīvēšos - tad pēc divdesmit gadiem."

"Tas arī par ātru!"

"Nu, tad pēc divdesmit pieciem gadiem, ko tur tik daudz."

Labi, salīguši. Un kas nu ir? Līdz gājis mežā - medījumu, ka ne glābties, jāsaka, klēpjiem stiepis kungam. Kungs par to vareni priecājies un drīzi iecēlis nabaga mežsargu par pašu mežkungu. Bet tādā laimē tie divdesmit pieci gadi aizgājuši, kā nebijuši. Patlaban divdesmit piektais iet uz beigām, te laimīgais mežkungs ieģidies: "Ko nu? Dvēsele pagalam! Velns nāks pakaļ - jāatdod."

Nogājis pie kāda prātnieka aprunāties. Tas teicis: ,,Gŗūti līdzams! Še tev trīs sudraba bultes, tā viena žagatai, tā otra krauklim, tā trešā ērglim. Nepārmaini tikai no Dieva puses! Divdesmit piektajā gadā beidzamā dienā ieej mežā un vēro trīs putnus : žagatu, kraukli un ērgli. Tie brēkdami tev nometīsies pa šāvienam kokos; noskaties labi un krauj virsū katram ar savu bulti."

Mežkungs iebāzis žagatas bulti kreisajā svārku kabatā kraukļa labajā un ērgļa medinieku somā. Tad aizgājis mežā un klausījies, vai nāks arī kāds. Jā - nāks gan - ače žagata ar baltām acim turpat egles galā iežadzinās.

Devis virsū, spalvas vien noputējušas - žagata pagalam. Pēc laiciņa atlaidies krauklis, dusmīgi spalvas izcēlis, un nometies, spārnus sisdams, eglē. Izvilcis otru bulti no labās svārku kabatas un devis virsū - krauklis pagalam. Bet nu izcēlusies liela auka, koki locījušies kā nieka niedres; žagatai krītot, koki tikai labi iešņākušies. Pēc brītiņa auka norimusi un nu atlaidies briesmīgs ērglis; paskatījies ar dzirkstošām acim, atplētis knābjamo, izpūtis dūmus un tad brēcis pilnā rīklē: "Tu viltnieks, tu krāpnieks, tu slepkava! tu apkāvi manus puišus, bet par to tavus kaulus pa meža biezumiem izmētāšu un tavas zarnas pa koku galotnēm izstaipīšu."

Mežkungam, to dzirdot, briesmīgi iepukstējusies sirds un roka trīcējusi, ka nemaz nevarējis vairs šaut. Ko nu? Bet .viņš apķēris, drusku nogaidījis, kamēr liekās bailes pāriet, un tad šaus. Bet ērglis par to laiku gardi smējies. Te uz reizi mežkungs noņēmis labi un spiedis vaļam - ērglis nogāzies gan. Bet nu sacēlies tāds negaiss, tādi viesuļi, ka tiešām domājis: "Tikpat beigts esmu!"

Tomēr drīzi jo drīzi negaiss pārgājis un tai vietā, kur ērglis nokritis - izšāvusies zila uguns; uguns ērgli, kraukli un žagatu aprijusi.

Nu mežkungs gavilēdams pārgājis mājā, ka paticis no velna nagiem.

Tomēr no tās dienas medījumus nevarējis atkal vairs aplenkt, bet kam nu viņam arī vairs vajadzējis? Kas pašu mežkungu dzen?