Senejūs laikūs dzeivuoja vīns boguots un cīši skūps žeids, kuru vysi struodnīki, kuri pi juo struoduoja, saucja par valnu. Jis beja jau vacs, bet vys staiguoja un dzonuaja struodnīkus, kab jī vairuok struoduotu. Dorba dīnuos jis nikod naguoja lyugt Dīvu, bet vysu dīnu stuovēja pi struodnīkim un klīdzja un komuoja jūs ar gryutū dorbu. Bārnu žeidam nabeja, tikai vīna vaca žeidīte, juo sīva, kurai jis nadevja ēst un gribēja jū bodā nūmērdīt. Pats žeids staiguoja vīnuos lupotuos un lasīja naudu. Vokorūs, kad jam nabeja kuo darīt, jis izlyka naudu un vīns pats spēlēja ar jū, kai mozs bārns. Ar struodnīkim struoduoja vīns jauns puiss, kam nabeja ni muotes, ni tāva, jī jau beja nūmyruši. Puiss daudz godu struoduoja pi žeida un redzēja, kai jis kotru vokor izlīk uz golda naudu un vīns pats ar jū spēlēj. Vīnu reizi itys puiss - juo vuords beja Juonis - runoj sovim draugim: "Žeids kotru vokor ar naudu spēlej, bet kai nu juo atzagt naudu?"

Struodnīki soka: "Valns ar juo naudu, nastuov dvēseles sovas smērīt!

Tai itū lītu jī vysi pametja mīrā. Atīt leldīnas, Juanis sadūmuoja īt pi žeida un paprasīt, kab jis jū atlaistu svātdīnuos nu dorba. Vokorā atīt Juonis uz žeida ustobu un redz, ka žeidīte cap bļinus, bet pats žeids sēd sovā kambarī un spēlej ar naudu. Juonis vaicoj žeidītei: "Saiminīks sātā?"

Žeidīte beja loba sīvīte un pasacēja: "Jā, sātā!".

Izdzierda žeids, ka juo sīva pasacēja, ka jis sātā, atskrēja un suoka lomuot un sist. Juonis, ilgi nadūmuodams, satvēŗa bļūdu ar meikli un izlēja žeidam uz golvas. Žeids naradzēja, kas itū izdarīja, un dūmuoja, ka juo sīva. Vēl vairuok suoka jis jū sist un lomuot, bet Juonis redz, ka jī obi plēšas, jis tyuleņ īskrēja žeida kambarī, kuŗā beja izlykta nauda, un gribēja pajemt, bet īsavēŗa, ka pi golda sēd treis valni un smejas. Juonis nicik nanūsabeida un runoj: "Vasali žeida direktori! Vai navaryt man kristītam cylvākam atlaist naudas?"

Valni smīdamīs atbildēja: "Kristītam navar. Juo tu byutu taids pats, kai žeids, tūlaik mes tev īdūtu pylnu pūdu zalta!"

Juonis beja puiss nabailīgs un ilgi nadūmuodams pasacēja:

"Labi, es byušu taids pats, kai žeids, dūdit šur naudu."

Valni tyuleņ pībēŗa jam pylnu pūdu zalta. Juonis pajēmja pūdu ar zaltu, aiznesja sovim draugim struodnīkim un izstuostīja jīm vysu, kai jis dabuoja nu valna naudas. Itū naudu vysu sadalīja storp struodnīkim, bet pats napajēmja nivīnas kapeikas. Struodnīki beja cīši rodi un pasacēja: "Mes par tovu dvēseli lyugsim Dīvu!"

Juonis jīm atbildēja: "Es dvēseles valnam napuordevu, bet tik pascēju, ka es byušu taids pats kai žeids!"

"Kū tu darīsi, kai tu izarēkinuosīs ar valnim?"

"Redzēsit, kai es izarēkinuošu ar valnim!"

Reitā Juonis pīsacīja vysim struodnīkim salasītīs pi žeida ustobas. Tū vysi struodnīki izdarīja un sasalasīja pi žeida ustobas. Juonis īguoja ustobā un vaicoj žeidam: "Kur tovi valni?"

Žeids jam atbild: "Es nazynu, kur ir valni!"

Juonis naklausīja un tyuleņ īguoja žeida kambarī un redz, ka tī sēd vysi treis valni žeida gultā. Juonis runoj : "Vysi struodnīki cīši grib, ka es byutu par žeidu un jūs saiminīku, bet es gribu kab jyus tyuleņ pajemtu itū vacū žeidu un aizvylktu uz jyusu elni, lai jis tī svylynuojas pi kotla un vuorej vysim valnim šķeistū putru!"

Izdzierda itū žeids, pametja vysu un gribēja skrīt pa ceļu, bet valns jū apturēja, pajēmja aiz apokles un aiznesja. Cik žeids naklīdzja, bet valns juo naatlaidja un aiznesja uz elni. Ustobā palyka divi valni ar Juoni. Suoka valni dalīt juo boguotību, vysu apskaitēja un atdevja Juoņam. Juonis vysu naudu un, kas žeidam beja, pījēmja un runoj. "Es esmu kristīts žeids un saiminīks; man īr struodnīki!"

Juonis attaisīja lūgu, pasaucja sovus draugus, kuri izdalēja vysu žeida mantu un naudu. Valni stuovēja un vēŗās, kū Juonis dora. Kad vyss monts un nauda beja izdalīti struodnīkim, valni vaicoj Juoņam : "Tu vysu naudu un montu atdevi, bet ar kū tu pats dzeivuosi?"

"Es struoduošu pats. Es na žeids! Pats Dīvs myusim pasacēja, ka navajag nikaida monta, bet jo ir, tad ir juodūd jū, kam vajag!"

Pasacīdams itūs vuordus, Juonis pacēļa rūku un suoka kristīt valnus. Valni nūsabeida nu krista un nazynuoja, kur jīm skrīt; bet ap tū laiku struodnīki aizdadzynuoja ustobu un ar kristu apkristīti valni nikai navarēja izskrīt nu ustobas, tai jī tī sadaga. Juonis tagad dzeivoj ar sovim draugim cīši lobi, vysi draugi juo cīši mīļoj, bet par žeidīti tagad nikas nazyna, kur jei palyka. Varbyut tī pat, kur juos veirs, žeids, dzeivoj un valnim luopej kažūkus.