Dažādi atsvabinašanās veidi.

11. A. 813. Skolnieks J. Čyučs, Preiļos. N. Rancāna kr.

Dzeivuoja vīns boguots kungs, jam beja lela muiža un visa gon, jo sīva beja cīši gūdīga. Jei kotru dīnu guoja uz baznīcu, klausēja svātū miši, a veirs beja lels dzāruojs. Veirs puordzēre sovu visu montu, palika nabogs un guoja uz mežu pasakuortīs. Tyuleņ pīskrēja valns un pavaicuoja: "Dēļ kuo tu gribi kuortīs?"

Kungs ateice : "Nava nu nikuo dzeivuot. Vysu puordzēru."

Valns soka: "Poklausi mani, es padareišu tevi boguotu.

Puordūd man sovu sīvu, es vysu tev dūšu, kū tu grybēsi. I vareisi dzert pa vacam."

Tai kungs ar prīcu steidzēs atvest sīvu, atguoja uz sātu, prasa sīvu, lai īt ar jū pastaiguot. Tai sīva guoja arī ar kungu staiguotu, daīt da baznīcas un soka: "Es īīšu baznīcā Dīvu pasalyugtīs, a tu pagaidi, es dreiži atīšu."

Tai sīva īt baznīcā, a jumprova Marija izīt un ar kungu nūīt da tai vītai, kur valns gaidēja. Kū tik valns īraudzēja jumpravu Mariju, jis dusmeigi klīdz: "Oo, tu gudrys, kū tu atvedi!"

Tad valns iznyka nu juo acim, a kungs napazeidams jumpravu Mariju, dūmova, ka jei juo sīva un lomuojuos, ka jam pagolom vysa moksa. Daguoja da baznīcas jumprava Marija, īguoja baznīcā, a sīva izguoja uorā un guoja ar kungu da sātai. Tad kungs saprota, kas beja nūticis. Jis beja tagad sīvai paklauseigs, vysod mīļuoja Dīvu i dzeivuoja laimīgi.