Vīnu reizi muote meicēja maizi un dāls, staiguodams apkuort, apguozja baļvu. Muote sasadusmuoja un soka: "Ka tevi valns nūrautu!"

Aizcepļī nazkas atsasaucja: "Vai tyuleņ?"

Muote sasagyuva, ka nav labi, un soka: "Pēc kuozom, kad atbrauks nu baznīcas!"

Pēc nazcik godim, kad dāls jau beja izaudzis lels un izdīnējis dīnesti, jis sadūmoj precētīs. Kuozu dīnā dāls aizbraucja uz baznīcu, saslaulnoja un atbraucja uz sātu. Tikleidz jis izguoja uz tuos vītas, kuŗā jū muote nūluodīja, dāls vysu acīs pazuda un nivīns nazinuoja, kur jis palyka, Puorguoja godi un mēneši, bet dāla vys nabeja. Muote tū vysu zynuoja, bet nikam nastuostīja. Vīnu reizi dāla tāvs, aizguoja uz mežu slūtu grīztu un aizzamaldīja. Jau vokorā jis īraudzēja mežā mozu muojiņu un sadūmuoja īīt tur uz nakts muojom. Ustabiņa beja sylta, bet tukša. Tāvs izkuopja uz cepļa, guļ un klausuos, kas byus. Pašuos pušnaktīs atguoja četri puiši un runoj par šū un par tū. Catūrtais puiss soka: "Mani muote nūluodēja, kad es atbrauču nu baznīcas sovu kuozu dīnā!"

Tāvs pazyna, ka tys ir juo dāls, un atsasaucja: "Dēliņ, voi var tevi izgluobt?"

"Na, navar, tētīt," atbildēja dāls.

Te gaiļs suoka dzīduot un vysi četri puiši izguoja nu ustobas. Tāvs nūkuopja nu cepļa un guoja jīm pakaļ. Natuoļi tāvs paguoja un pīguoja pi plotas upes. Tāvs raudzīja puorbrist par upi, bet navarēja - upe beja dziļa. Tad jis atsagrīzja atpakaļ, tymā pašā ustabiņā puorgulēja par nakti un reitā aizguojis uz muojom. izstuostīja sīvai vysu, kū redzēja naktī.

"Šū vokor īšu es. Es gon jū izgluobšu!" atsasaucja muote. Vokorā muote aizguoja uz tū pašu ustabiņu, guļ uz cepļa un gaida, kad dāls atīs. Pušnaktīs atguoja četri puiši un atkon runuoja tū pašu, kū tāvs dzierdēja.

"Voi es tevi, dēliņ, varu izgluobt?" prosa muote. Dāls nivīna vuorda naatbildēja un kad gails suoka dzīduot, izguoja ar puišim nu ustobas. Muote guoja pakaļ. Jei pīguoja pi tuos pašas upes un redz, ka pylma upe guņs tak. Tai muote atsagrīzja atpakaļ, puorgulēja leidz reitam ustabiņā un reitā aizguoja uz sātu. Trešā naktī dāla muosai pasaruoda sapnā bruoļs un runoj: "Pasoki munai sīvai, lai jei salosa vysas sovas laulību drēbes un vaiņagu un atīt uz ustabiņu!"

Muosa prosa: "Vai es tevis, bruolīt, navaru izgluobt?"

"Na, navari," atbildēja bruoļs un pazuda. Reitā muosa pastuostīja vysu bruoļa sīvai un vokorā sīva, salasījuse vysas laulobu drēbes un vaiņagu, aizguoja uz tū ustabiņu mežā, atsagula uz cepļa un gaida, kas byus. Pušnaktīs atīt četri puiši un runoj sovā storpā, kai kurs te patyka. Sīva, uz cepļa gulādama, atsasaucja: " Voi es tavi varu izgluobt?"

"Jā, vari! Nuoc šur, es pastuostīšu, kai tū izdarīt!" pasacīja dāls.

Sīva nūkuopja nu cepļa un pīguoja pi sova veira. Jis soka: "Kad tu mums īsi pakaļ, tev prīškā byus upe! Tad tu mudri svīd laulobu drēbes yudenī un paša skrīn puori! Tu īīsi vīnā muižā un nu tev prasīs : "Kuo tu atguoji?", Tu atbildi : pēc muna! Tev dūs zaltu un cytu vysaidu montu, bet tu najem un soki: atdūdit muni! Tad tevi īvess klāvā, kur byus pīsīts daudzi vēršu. Tu apsaker pyrmajam vēršam ap koklu un saki: "Itys ir muns!" Es byušu tys vērss!"

Gaiļs suoka dzīduot un puiši izguoja nu ustobas. Sīva pajēmja laulobu drēbes un guoja pakaļ. Jei pīguoja pi upes un navarēja tikt puori. Tad jei svīdja sovas laulobu drēbes yudenī un paša mudri puorskrēja par upi. Īt sīva tuoļuok pēc puišim un pīguoja pi vīnas skaistas muižas. Aiz muižas vuortim puiši pazuda un sīva īguoja vīnā ustobā. Ustobā beja pylns sovaidu ļaužu. Ļaudis prosa: "Kuo tev vajag?"

"Es atguoju pēc sova!" atbildēja sīva. Ļaudis dūd jai zaltu. un maizi, zyrgus un cytu montu, bet sīva najem un vys soka: " Atdūdīt munu!"

Tūlaik ļaudis aizvedja sīvu uz klāvu un saka: "Izlosi sovu!"

Sīva apsakēŗa pyrmajam vēršam ap koklu un soka: "Itys ir muns!"

Ļaudis streidējās, bet sīva cyta nagribēja jemt un atdevja jai juos veiru. Dāls ar sīvu atguoja uz sātu, pajēmja pi sevis dzeivuot tāvu ar muosu, bet muoti padzyna nu sātas un dzeivuoja laimīgi.

P i e z ī m e. Šis variants ir līdzīgs agrākai pasakai "Pazudušais līgavainis" (9. sējumā, 338, 19). P. Š.