Vīnu reizi dzeivuoja veirs ar sīvu ļūti bēdīgi. Veirs guoja pa ceļu un dūmuoja pats sovā pruotā : "Jo Dīvs napaleidz, lai kaut valns īdūtu kū navīņ !"

Valns tyuleņ kluot un soka: "Jo atdūsi tū, kuo muojuos naatstuoji, tad pīdūšu tev vysaida monta!"

Zemnīks dūmuoja, dūmuoja un pīkrita, jo jis zynuoja, ka muojuos vysu atstuoja. Valns dabuoja odotas, īdyura kreisuos rūkas mozajā pierstiņā un lyka zemnīkam pasarakstīt. Zemnīks ar sovu asni pīstatīja kristu. Valns pīdevja zemnīkam daudz zalta un pazuda. Zemnīks atnezja zaltu uz muojom un dzeivuoja ar sovu sīvu laimīgi. Pēc kaida laika zemnīka sīvai pīdzyma meitene un tad zemnīks īguoduoja, kū jis nazkod puardevja valnam. Bādoj un raud zemnīks, bet nikuo navar sovai bādai paleidzēt.

Vīnā svātdīnā zemnīka sīva aizguoja uz baznīcu un zemnīks ar meiteni palyka muojuos. Te - kur bejis, nabejis - valns kluot un jem meiteni. Zemnīks gauži rauduoja, bet pretuotīs valna spākam navarēja. Valns pajēmja meiteni un nas par skaistom pļovom. Beja pats zīdu laiks. Meitene paprasīja valnam nūplyukt pučīti. Valns arī nūplyucja un meitene prīcuojās. Puorguoja pļovas un pīguoja pi pūra, kura molā beja lela dūbe, un vedja uz elni. Pi dūbes molas valns pastatīja meiteni uz kuojom un lyka lekt dūbē. Meitene pīsalīcja itkai lēkt un īsvīdja pučīti, bet paša mudrim sūļim skrēja uz sātu. Valns dūmuoja, ka meitene īlēks, un arī pats krita īškā, bet apsamuonīja. Cikom otkon jis izakapačuoja nu elnes dūbes um dzynuos meitenei pakaļ meitene jau beja sātā. Valns pīskrēja pi ustobas un gribēja īskrīt īškā, bet zemnīks beja aizkristuojis lūgus un durovas, un valnam vajadzēja aizīt uz elni tukšom rūkom. Bet meitene izauga lela, izguoja pi veira un dzeivuoja laimīgi.