Pi vīna kunga dzeivuoja kolps, kas beja ļūti nabogs, bet lels struodnīks. Vīnu reizi kungs nūpierka viņam izkapti, bet kolps teica, ka naasūt loba. Tad kungs nūpierka viņam ūtru izkapti, bet arī šei kalpam napatyka. Tad kungs teicja: "Kaidas tad tev vajag?"

Kalps teicja: "Dūd man symtu rubļu, es pats nūpierkšu, kaidas man vajadzēs."

Tad kungs īdeve jam tū naudu, un kolps aizguoja un nūpierka sev pa pruotam izkapti. Kungs vaicuoja: "Vai tagad byus loba?"

"Jā!" atbildēja kolps. "Potim valnam papīžus nūpļaušu."

Kad kolps nūguoja pļautu, tad atguoja valns un teicja: "Tu gribi man papīžus apgrīzt!"

"Jā," teicja kolps. "Bet jo pļausim, tad nūsarunuosim tai, ka kurs pļaus pa prīšku, lai nasaver atpakaļ."

"Labi!" atsoka valns. "Jo jau tai, tod tai."

Valns stuojuos pa prīšku un pļaun, bet kolps pakaļ.

"Tu pļaudams atpakaļ nasaver, cytaidi golvu atgrīžšu," soka kolps.

Valns vysim spākim speruos uz prīšku, nikuo naatsaceidams.

"Uotruok! uotruok!" soka kolps.

Valnam jau svīdri par pīri tak, bet kolps svilpuodams īt pa tukšu vuolu sūļim uz prīšku. Valns jau nūguris, bet vuola vēļ gara.

"Atsapyusim un aizpaipēsim," soka valns.

"Na," atteice kolps, "vajag beigt vuolu un tad varēsim aizpeipēt."

Tad soka valns: "Palaid mani vaļā nu vuolas, es tev samoksuošu par tū!"

"Bet kū tu man moksuosi?" soka kolps.

Tad valns pateicis sovim bārnim, ,lai īt atnas zaltu. Kad zalts beja atnasts, valns nūmetis zemē naudu, aizskrēja kai apreibis pa ceļu. Bet kolps palyka ļūti boguots un nakolpuoja vairs kungam.