Lela meža molā dzeivuoja sierms vecītis ar sovu vecini, jī abi beja naspēcīgi un bārnu jīm nabeja, kas pastruoduotu vysus lauku dorbus. Vecītis sagudruoja jemt kolpu, bet jis nazynuoja, kur tū atrast.

Īdams pa šauru meža celiņu, jis satyka krītnu puisānu. Puika, pamanījis veci, soka: "Kuo tu, tāvs, meklej?"

Un vecītis atbildēja: "Meklēju sev puiša."

"Pajem mani par puisi; es labi kolpuošu."

"Labi! bet cik tev vajag olgas?"

"Maņ pītiks četru rubļu. "

Labi, tys pa veča mokam. Jī obi aizguoja uz vecīša būdiņu. Ūtrā reitā puika, padarījis muojas dorbus, teicja: "Tāv, īsim uz muižu pi kunga. Varbyut pi juos byus kaids dorbs. Nūpeļnēsim, byus tev un maņ."

Večam tys pa pruotam. Jī obi aizguoja uz kunga pili. Kungs, pamanījis jūs, sacīja: ;Ko jyus te volkuojātīs ap munu pili"

"Cīnīgs kungs, mēs meklējam dorba."

"Ejat rudzu pļautu."

"Par vīnu dīnu vysi rudzi byus stotūs," līlējas puisāns. "

Tys kungu aizķēŗa un jis lepnīgi teicja: "Lobi, bet jo nanūpļausit, tad likšu sovim bendem nūcierst jums golvas; bet jo nūpļausit, tad dabuosit pīci symti rubļu."

Pēc nūrunas vecīts un puisāns aizguoja uz būdiņu meža molā. Nyu puika soka: "Tāv, nūkauņ pīcas vuškas, cytaidi es navarēšu pļaut."

Vecīšam žāl beja vušku, juo vysa tuo monta jam pīcas vīn beja, bet jis tūmār nukova. Sakruovuši vuškas gaļi vazumā, jī laidjās uz kunga rudzu drivu. Kad pībraucja kluot, puika soka: "Taida korsta dīna, saule tai i dadzynoj; pagulēsim pakrēslī."

Jī atsagula. Par šaļtini puika ceļ veci: "Tāv, celīs, ēssim gaļi "

Vecītis pīsacēļa, apēdja gaļas gabaliņu, bet puika vasalu vušku lyka kaulūs un otkon teicja: "Nyu ir juopaguļ; paādušam gryuši struoduot."

Vecītis breinuojas gon, bet nikuo nasoka. Jam arī gribējās pagulēt. Saule jau beja pēc pušdīnem, kad puika paruovja veci aiz rūkas, sacīdams: "Tāv, celīs, aizkūssim."

Vecīts pasamūda, skotuos apkuort un brinuojas: laluokuo rudzu puse nūpļauta un sastatīta stotūs. Jis pīguoja pi ratu, nūgrīzja sev gaļas gabaliņu, bet puišam padevja vasalu vucynu. Paāduši jī otkon guļuos. Saule beja launagā, kad puika pamūdynuoja veci, sacīdams: "Tāvs, calīs, brauksim uz pili! Rudzi jau nūpļauti."

Jī nūbraucja uz pili pēc olgas, bet kungs natic. Kai tai? Na jau šī, sierms veceļs un napīaugušais puisāns, varēja veikt tū dorbu? Un vēļ par vīnu dīnu? Puika, radzādams, ka kungs natic, teicja: "Nu ej, pasaskotīs."

Kungs aizīt uz teirumu-jā, ruguoji vīn-un stoti kai piļsāta stuov. Tūmār kungs jīm naudas naatdevja, bet teicja: "Jo par vīnu dīnu savessit vysus rudzus, tod dabuosit pīci symti, jo na, tad aizmoksuosit ar sovom golvom."

Un puika atsaucja: "U-ja, kas tys ir! Es par vīnu reizi atvesšu vysus rudzus."

Kungs teicja: "Lobi! Jo savessi, tod sajemsi pelnītu olgu; ja na, tad atdūsi golvu."

Vecs ar puiku aizguoja uz mežu. Puika izlasīja vysleluokuos egles, izruovja tuos ar saknem, aiznesja uz muojom un par vīnu stundi iztaisīja breinum lelas rogovas. Vecīts tik stuov un skotuos. Golā puika pats īsajyudzja rogovuos, aizbraucja uz rudzu lauku. Tur jis ,lyka večam vazumu kraut, bet pats devja kyuļus. Pīkruovja vazumu kai kalnu, ka vecīts vairs navarēja augšā stuovēt. Tad puika pats suoka vilkt kyuļus augšā, bet veci pasyutīja uz muižu, lai pasoka kungam taisīt plotu ceļu.

Cikam vecītis sastaiguoja uz muižu, tikam puika sakruovja vysus rudzus, jyudzjās vazumā un laidjās uz muižu. Vecīts, atguojis nu muižas, tik drusku kyuļus pīturēja.

Breinuojas kungs, breinuojas ļauds, bet vazums guoja uz prīšku. Atvedis rudzus, puika stuoja pi kunga: "Samoksoj maņ nūrunuotu tīsu!"

Bet kungs i nadūmoj moksuot, jam gribis beigt tū .puiku un veci, tuopēc pavēlej īspīst obējus septiņu nyknu vēršu klāvā. Īguojis klāvā, puika soka vecīšam: "Eku byus dorbs! Stuovi tik maņ aiz muguras!"

Tad puika kuram vēršam ķēra aiz astes, tam i uoda nūšmuka. Vēļ nabeja pusnakts kluot, jau vysi vērši gulēja suortā, gaļa sevim, uoda sevim. Gaismai austūt, kungs syutīja kolpu pēc nadzeivu struodnīku mīsam, bet - tovu breinumu - kolps aizk1īdzja un, atstuojis klāva durovas vaļā, steigšu skrēja uz kungu. Tai un tai - jī dzeivi, vērši suortā.

Pa tū laiku puika ar veci ari guoja uz kungu pēc moksas. Atguojuši teicja: "Nu kungs, moksoj naudu."

Bet kungs beja tik dusmīgs, ka pat aizmiersa, ka kungam smolki vīn juorunoj, un suoka lamuotīs: "Ot valni, to valni! "

Nyu puika sasyta rūkas un teicja: "Jā, es valns gon asu, un jo tu nasamoksuosi mums par dorbu, tad tova uoda byus tymā pat gubā, kur vēršu uodas," un pazuda.

Kungs muti vīn izplētja un vecīšam moti sasacēļa stuovu. Tūmār kungs dreiži atsajēdzja un samoksuoja večam tyukstūšu rubļu. Vecīts nūguoja uz sovu vecini, nūpierka zyrgu, gūtiņu, vuškiņu un sorgu sunīti un vēļ jam daudz naudas palyka, bet posokai gols tyka.