Vecos laikos bija viens slinks vīriņš, kas maz par savu pārtiku gādāja, bet arvienu kurnēja, ka tam nekā neesot. Vienreiz, kad viņš atkal par savu trūkumu kurnēja, piestājās pie viņa vecs vīriņš un sacīja: "Pūlējies pats, tad Dieviņš ar palīdzēs un tev dos, kas vajadzīgs!"

Slinkais vīriņš nu gāja mežā, uztaisīja tur spostu un gaidīja uz medījumu. Otrā dienā viņš gāja savu darbu aplūkot un redzi: spostā bija iegājis liels briedis. Vīrs bez kavēšanās briedi nosita un sāka to dīrāt. Kad viņš savam medījumam jau pavēderi bija nodīrājis, pienāca viņam taspats vecais vīriņš, kas vakar bija padomu devis, lai pūlējas, un sacīja: Vai es nesacīju, ja tu pats pūlēsies, Dieviņš tev dos?"

Uz to mednieks atbildēja: "Vai Dievs man deva? Es pats dabūju!"

Tai pašā brīdī vecīts grūda ar savu spieķi briedim ribās un briedis uz reizi uzlēca stāvu uz visām četrām kājām un devās taisni uz mežu. Medinieks, to redzēdama, varen izbijās un, atzīdams savu vainu, sauca: "Dieviņš deva! Dieviņš deva!"

Bet tas nekā nelīdzēja, briedis vairs nenāca atpakaļ. No tā laika ir briedim balta pavēdere, par zīmi, cik daudz vecos laikos medinieks viņu nodīrājis.

P i e z ī m e: Šo pašu pasaku, kā liekas, ir norakstījis Alfreds savās "Pasakās" (1893, 27).