Vienam kungam bijis dēls liels uzdzīvotājs. Pēc tēva nāves tas nodzīvojis visu mantu un muižu. Tēvam bijuši daudzi parādā, bet neviens pēc viņa nāves negribējis parādu atdot. Kad nekā vairs dēlam nebūjis, tas gājis pasaulē.

Reiz dēls apmeties pie vienas drēbju velētājas, kuŗai bijusi ļoti skaista meita. Kunga dēls iemīlējis to meitu, tāpat meita ari viņu. Jauneklis gribējis meitu precēt, bet mazgātāja meitu nedevusi; jo tas esot pliks un liels uzdzīvotājs.

Tad jauneklis devies tālāk pasaulē iegūt bagātību, lai varētu precēt iemīļoto meiteni. Vienā rudens vakarā tas nokļuvis krogā. Pie kroga augstā kalnā bijusi lepna pils. Jauneklis apjautājies krodziniekam, kas tā par pili. Krodznieks pastāstījis: tā esot viena bagāta kunga pils, kas dzīvojot tālu no šejienes projām. Pils esot neapdzīvota, jo esot apburta. Tajā katru nakti spokojoties, tā ka neviens tur nevarot gulēt. pils īpašnieks apsolījies tam pili atdot, kas no tās izdzīšot spokus. Jauneklis bijis gatavs pili no spokiem atsvabināt un noņēmies jau nākošā naktī iet pilī pārgulēt. Tas nolicies gulēt, bet uguni atstājis degam.

Ap pusnakti pilī atskanējis troksnis un pie jaunekļa pienācis mazs vecītis baltā kažociņā. Vecītis no somas izņēmis matu griezēja rīkus, salicis tos uz soliņa pie gultas, kuŗā gulējis jauneklis, un licis tam celties augšā un nākt pie vecīša, lai tas to noskūtu. Jauneklis licies apskūties. Vecītis tam apskuvis ar bārdas nazi pēdējo matiņu. Bet kad jauneklis bijis apskūts, tas teicis vecītim: "Ko tu man, to es tev," un arī vecītim noskuvis visas maliņas. Vecītis bija par to tīri priecīgs un teicis: "Tagad es esmu reiz brīvs no spokošanās. Man bija jāspokojas jau kādu simtu gadu."

Tad vecītis izstāstīja, kādēļ šim vajadzējis spokoties. Priekš kādiem simtu gadiem šai pilī dzīvojis labs kungs, kas bijis liels joku Pēteris. Tas uzņēmis lepni katru ceļinieku, izguldījis to, izdzirdījis un paēdinājis, bet prom ejot licis to apskūt gluži kailu. Šis bija kunga matgriezis un šim vajadzējis visus apskūt. Reiz pilī pa nakti gulējuši divi mūki. Rītā šis arī tos noskuvis. Mūki par to šo nolādējuši un šim nu vajadzējis pēc nāves spokoties, kamēr kas šo noskūtu, bet neviens neuzdrošinājies šim ķerties klāt. Tagad, kad viņš esot šim noskuvis bārdu, nu būšot miers un varēšot iet veļu valstī. Un par to vecītis jauneklim novēlējis laimi. Pirmā maija dienā lai tas aizejot uz tiltu, kas atrodoties pie viņa tēva mājas, tur viņš sastapšot savu laimi. Pēc šiem vārdiem vecītis pazudis. Jauneklis nekur nedrīkstējis tāds apskūts rādīties, kādēļ dzīvojis tur pat pilī, kur tam arī nekā netrūcis.

Nākot pirmai maija dienai, jauneklis devies uz zināmo tiltu. Uz tilta, izņemot kādu vecu nabagu ar koka kāju, neviena cita jauneklis nesastapis, Staigājis no viena tilta gala uz otru, bet neko sagaidīt nevarējis un sācis jau domāt, ka vecītis šo būšot tik izjokojis. Te jaunekli uzrunājis nabags un jautājis, ko šis te staigājot. Jauneklis izstāstījis tam, ka te šim esot jāsastop sava laime.

"Vai tad tu, dēls, laimei ar tici?" jautājis vecītis. "Laime nav vairāk nekas, kā sapnis. Ja tu tici laimei, tad tev jātic arī sapņiem. Es tev, dēls, pastāstīšu sapni, kas sola laimi. Es sapņoju, ka šīs pils dārza stūrī starp divām liepām trīs soļus no vienas liepas trīs no otras, ir aprakts šķirsts ar naudu. Vai tad tu tici, ka šim sapnim varētu būt taisnība? Tad ej, dēls, un pameklē tur laimi."

Jauneklis nākošā naktī arī aizgājis uz tēva bijušo dārzu, jo tur pēc vecīša norādījuma vajadzējis būt kaut kur naudai apraktai, un sācis zem liepām rakt. Nabaga sapnis piepildījies: zemē gulējis liels šķirsts, pilns ar zelta naudu. Jauneklis piebēris pilnas kabatas ar zeltu, bet citu noglabājis caurā kokā. Kunga dēls atpircis mājas atpakaļ. Viņš dabūjis arī pie kroga atrodošos pili, ko viņš atsvabinājis no spokiem, bet pārdevis to par lielu naudu vecajam īpašniekam atpakaļ. Tad kunga dēls apprecējis drēbju velētājas meitu un tie abi nu dzīvojuši laimīgi.