Reiz dzīvājis jauns cilvēks, kas jau no bērnu dienām sācis melot, mānīties un zagt. Par ganu kalpodams viņš zadzis saimniekiem ābolus, kāļus, burkānus, nažus un citas sīkas lietas. Liels izaudzis, tas jau zadzis drēbes, naudu un pēdīgi pat zirgus. Kad viņš jau trešo reiz pieķerts pie lielas zādzības, tad tiesa to nospriedusi pakārt, Pie karātavām tiesniesis vēl prasījis zaglim: "Ko tu vēl priekš nāves vēlētos?"

Zaglis sacījs: "Es gribētu vēl ar savu māti parunāties."

Zagļa māte turpat stāvējuši un tūliņ arī piegājusi pie sava dēla. Dēls nav vis runājis ar māti, bet pieliecies tai klāt un nokodis degunu. Ļaudis to redzēdami, sākuši kliegt no dusmām par negodīgo dēlu. Tad zaglis pagriezies pret ļaudim un sacījis: "Pie manas nāves ir mana māte vainīga. Jau no mazām dienām viņa mani mācīja zagt un zagtās mantas viņai atdot. Tā es tiku pieradināts pie zagšanas un pats nesapratu, ka daru ļaunu."

To dzirdēdami, arī ļaudis atzina, ka pati māte ir vainīga, ka dēls tai nokodis degunu.