Vīnu reizi dzeivuoja uz pasaulis vīna muotja, atraitne, jai beja vīns dāls, kurs nu mozu dīnu suoka zagt un nosuot vysu muotei. Kod juos dāls izauga lels, jia vēļ vairuok suoka zagt, un vīnu ŗeizi tīsa jam nūsprīde nuovi caur pakuoršonu. Kad itys dāls jau stouvēja zam kuortuves un jam lyka cylpu koklā, jis pamanīja sovu muoti ļaužu pulkā gauži raudūšu. Tad zaglis lyudze bendi, atļaut jam pādējū laiku ar muoti parunuot. Bende atļuove. Tūlaik zaglis guoja pi sovas muotes un pasaruodēja, ka jis grib sovai muotei nazkū ausī pasacīt. Bet tymā pat šaltī muote stypri aizklīdze, jo dāls nažēleigi jai īkūde ausī.

"Tys cylvāks patīši ir lels blēdis," runuoja sovā storpā ļauds, "kad jis pi nuoves sovai muotei tik ļaunu suopi padarēja!"

Bet dāls jīm atbildēja: "Mīli ļauteņi, nasabreinuojit par munu dorbu, bet saprūtit, ka muna muote ir vaineiga pi muna kauna. Kad es beju vēl mozs puika, es jau dajyuku pi zagšonas, un muna muote nastruopēja mani par itū. Kad es staiguoju gonūs, es nu sova saiminīka vysad zogu vysaidus mozus lītus. Kod atnežu uz sātu, muote prīcuojās par munim dorbim un nūzagtūs lītus jei puordevja. Ka muna muote nu mozu dīnu mani byutu struopējuse, es nabyutu pīdzeivuojs taidu kaunu. Tuodēļ es īkūžu jai ausī, lai vysi zyna, kas ir vainīgs pi munys nuovis. Vysi ļauds nyu klīdze uz bendi, kab zagli apžāluot, a pakuort juo muoti. Tai itū zagli apžāluoja un izlaidja. a muoti pakuora. Nu tuo laika itys zaglis pametja itūs vysus nalobūs dorbus un suoka dzeivuot cīši labi, un nikod nadūmuoja par slyktim dorbim, kaidus jam muote nu mozu dīnu muocēja.