Dzeivuoja vīna atraitne ar sovu dālu. Dāls beja lels palaidnis un zaglis. Vīnu reizi juos dālu sagiva, pasādynuoja cītumā un nūtīsuoja uz nuoves. Kad uzvedja dālu kuort un jau izlyku uz kokla viervi, dāls pamanīja, ka stuov juo muote un raud. Suok dāls prasīt atļauju parunuot ar sovu muoti pādējū reizi. Juo paklausēja un devja atļauju parunuot. Pīīt pi juo muote, dāls grib ausī muotei naz kū pasacīt. Muote pīlyka pi juo mutes ausi, bet dāls tvēŗa ar zūbim un nūkūdja ausi. Muote suocja gauži rauduot. Ļauds, kuri guoja vārtūs, kai jū kuors, vysu redzēja un runuoja: "Kaids palaidnis un laupītuojs, kū jis padarīja sovai muotei?"

Bet zaglis atbildēja: "Nasabreinuojīt par munu dorbu, bet saprūtīt, ka muna muote ir vainīga pi muna kauna un pi munas nuoves. Kod es beju mozs, jei paša mani syutīja zagtu, par tū es tagad kaut pi nuoves jai nūkūžu ausi, lai vysi zyna, kai vajag muocīt mozūs bārnus.

Kod dāls izrunuoja itūs vuordus, jis pasacīja: "Tagan varīt mani pakuort."

Bet ļauds klīdzja, kab jū palaistu vaļā. "Lai dzeivoj un muocas, bet muoti pakorat zagļa vītā!"

Tai muoti par dālu pakuoŗa, bet dāls dzeivoj tagad gūdīgi un labi.