Vīnā zemē dzeivuoja daudz valnu un pats vacuokais skaitījās Jeruzalima dāds, kurs sēdēja uz augsta trona daudz symtu godu un valdīja par vysu elnes kēnesti. Vīnu reizi Jeruzalima dāds izdūd pavēli, kab vysi valni nu elnes ītu uz viers-zemes pasauli, staiguotu un lasītu ļaužu dvēseles. Valni paklausīja sovam kēniņam un nūguoja staiguot pa pasauli. Vīns nu jaunim valnānim staigoj pa pasauli un nazyna, kur īt, Jis īt pa vīnu ceļu un verās, ka stuov vīna ustobiņa. Valnāns īīt tymā ustobiņā. Tī sēd vīna buoba. Valnāns suoka prasīt nu juos, kab jei jam īdūtu paēst, jam cīši gribūtīs ēst. Buoba jam runoj: "Pastruodoj labi, tūlaik es tev īdūšu paēst."

"Labi!" pasacīja valnāns un buoba devja jam dorbu un taidu gryutu, kuru valnāns struoduoja treis godi. Pabeidzja valnāns sovu dorbu un buoba īdevja jam paēst. Paēdja valnāns un dūmoj: kur tagan jam īt. Sadūmuoja valnāns īt atpakaļ uz savu elni. Atīt valnāns uz elni, pasauc juo ķēniņš. Jeruzalima dāds, un vaicoj jam: "Nu, cik tu dvēseļu atnezi uz elni?"

Valnāns jam atbildēja, ka nivīnas naatroda. Tūlaik dāds jam vaicoj: "Bet kur tu beji vasalus treis godus?"

Valnāns jam atbildēja: "Es kolpuoju pi vīnas buobas."

Sasadusmuoja uz juo dāds, pasaucja sovu kolpu un lyka sapērt. Kolpi tyuleņ izpildīja ķēniņa pavēli un syta valnānu tai, ka asnis vīn ļakstīja. Sasystais valnāns izguoja nu elnes un lykās uz vīnas pļovas pi upes pagulēt. Tai valnāns guļ un verās: īt pa ceļu vīns pīdzēris zemnīks. Valnāns īraudzēja jū un suoka kārdynuot. Zemnīks sasadusmuoja uz valnānu un gribēja jū sagyut, bet valnāns īskrēja upē, stuov yudenī un vys kārdynoj zemnīku. Zemnīks dūmoj: "Nūaušu kuojas un sagyušu jū."

Valnāns vēļ cīšuok jū kārdynoj. Zemnīks dūmoj: "Valns jūs pajem, vysus zuobokus!" un skrēja upē, kab sagyut valnānu. Kai īskrēja zemnīks upē pēc valnāna, tai nūsleika. Valnāns sagyva juo dvēseli, atnas uz elni un runoj tai: "Es atnežu vīna cylvāka dvēseli, bet ka mani vairuok nasystu, es atnesšu vīna tuksnešnīka dvēseli, kurs mežā lyudz Dīvu jau divdesmit pīci godi."

"Labi!" atbildēja kēniņa kolpi, "mes tevi vairuak nasissim, jo tu atnessi tuksnešnīka dvēseli, kēniņš tev vysu pīdūs!"

Valnāns nūīt uz vierszemes pasauli un staigoj. Pīīt jis pi tuos vītas, kur dzeivoj tuksnešnīks, un veras, ka jis tašņi tymā laikā lyudz Dīvu. Valnāns puorsataisīja par putnu un pīguoja tyvuok pi tuksnešnīka. Jis verās, ka pi juo sēd putninš ar sasystu spuornu, nu kura cīši tak asnis. Tuksnešnīkam tyka žāļ putniņa, pīguoja jis tyvuok pi ituo putniņa un gribēja jū paglaudīt. Kad tuksnešnīks pīlyka rūku pi putniņa, tvēŗa itys putniņš jū un nūnesja augši gaisā. Nas putns tuksnešnīku pa kolnim, pa mežim, pa jyurom. Tuksnešnīks cīši sasabeida, bet putns jam runoj : "Tagan gols byus tovai dvēselei. Jo tu grybi, paroksti sovu dvēseli man, tūlaik es tev i nūlaisšu uz zemes dzeivu, bet jo nagribi, tūlaik es laisšu tevi nu ituo augstumu taidā vītā, ka tovu kaulu napaliks!"

Tuksnešnīks dūmoj pats sevī: "Lai byus gols dzeivei, bet dvēseles nikam napuordūšu!"

Tūlaik putns jam otkon runoj : "Nu, jo nagriba tai, tad izpildi vīnu no trejom lītom: voi ej nūsit cylvāku, vai ej paguļ ar meitu; vai ej pīdzer brandvina. Kad tu vīnu lītu nu itom izpildīsi, es tevi palaisšu uz zemes. Tuksnešnīks dūmoj: "Cylvāku nūsist ir lels grāks, ar meitu gulēt arī lels grāks, lobuak es izderšu brandīna, puorgulēšu un reitā Dīvs man itū grāku pīdūs."

Padūmuoja tuksnešnīks un soka: "Es lobuok izdzeršu brandīna!"

"Labi!" atbildēja jam putns, Nūlaidja jis tuksnešnīku pi vīna krūga, pats puorsataisīja par cylvāku un runoj jam : "Ej uz krūgu, tī vari izdzert brandīna un tī ir arī meitas, ka gribēsi!"

Tuksnešnīks runoj valnam: "Kas byus, ka man nav naudas, ar kū samoksuot par brandīnu?"

Valns jam atbildēja: "Pasaverīs karmanā!"

Tuksnešnīks ībuozja karmanā rūku, un valns jam pībēŗa pus karmana sudobra naudas. Īguoja tuknešnīks krūgā, pajēmja brandīnu un pīdzera. Suoka tuksnešnīks ar krūdzinīcu runuot par mīlestību un bučuotīs. Paša krūdzinīka nabeja sātā, bet taišņi tymā laikā īguoja ustobā pats krūdzinīks un verās, ka juo sīva bučuojas ar nazkaidu ceļa veiru. Sasadusmuoja krūdzinīks, satvēŗa nazi un gribēja nūsist tuksnešnīku, bet valns nu molas suoka klīgt tuksnešnīkam: "Kuo tu verīs? Tevi grib nūsist! Pajem nazi un dur krūdzinīkam kryutīs!"

Tūksnešnīks pasaveŗ apleik sev un verās, ka zam pazuses jam nazis, kuru valns jam jau īlyka. Tuksnešnīks tvēra tū nazi un nūsyta krūdzinīku. Stuov tuksnešnīks un dūmoj, kas tagan byus, bet valns jam runoj : "Zyni kū, tyuleņ atīs pēc tevis, sajems un mūcīs tevi un byus tev pavysam slikti. Lobuok tu ej un pasakor ! "

Tuksnešnīks sadūmuoja, ka lobuok ir jau pasakuortīs un nūguoja jis krūdzinīka klāvā un pasakuora. Valns satvēŗa juo dvēseli un nūnesja uz elni. Vacais kēniņš, Jeruzalima dāds, valnānam pīdevja par tū, ka jis treis godi puorsēdēja pi buobas.