Viens ceļa-vīrs, caur mežu braukdams, iemaldījies svešā būdiņā un lūdzis naktsmāju. Būdiņas saimnieks teicis: "Došu, došu, bet tad tev jāapņemas man rītā pastāstīt, ko esi pieredzējis un piedzīvojis."

Labi, Ceļa vīrs nojūdz savu zirgu piedarbā un tad aiziet pie miera. Bet knapi pirmo miegu nogulējis, tad atmožas un ierauga istabu tik gaišu, kā dienā. Ceļa vīrs knaši uzlec, izberzē acis un taisās iet zirgu iebaŗot, jo viņam pilnas domas, ka nogulējies un ka dienas gaisma uzbrukusi.

Iziet priekšnamā - nevar laukā tikt: resna sieviete sēž uz durvju kliņķa. Pagriežas uz otru pusi, tur divas gultas un katrā gultā pa laulātam pārim. Vienam pārim odze no vienas mutes izlien, otrā ielien: otram pārim lēkā zelta putniņš no vienas mutes uz otru muti. Izskatās ilgu laiku; tomēr sieviete sēž uz sava kliņķa, kā sēdējusi. Beidzot viņš nogrūž sievieti nost no kliņķa un iziet ārā. Laukā tādi paši brīnumi: pie loga stāv liels vīrs, cirvis iecirsts mugurā, rati ripo pa sētsvidu riņķī vien, ragus velkas šļūteniski pa dubļiem krustim šķērsām un otrpus sētas vīrs stenēdams nes veselu žoga posmu ar visām vabām un stabiem uz muguras. Tas nu tas. Aiziet uz riju, tur neiet labāki: dakšas, trīzuļi, kretuļi, spriguļi lec no viena kakta otrā saukdami: "Kur tu - kur es? Kur tu - kur es?"

Ceļa vīrs nu domā arī kādu vārdu iesaukties, bet acumirklī visa pasaule paliek tumša un gribot negribot jāiet atpakaļ gulēt. No rīta būdiņas saimnieks prasa: "Nu, stāsti, ko labu pieredzēji? "

"Ko nu redzēju? Redzēju tik gaišu nakti, kā pašu dienu."

"Skaties, citā pasaulē būs nakts gaišāka par dienu. Nu, ko vēl redzēji?"

"Redzēju sievu uz durvju kliņķa."

Redzi, tās ir tās slinkās, kas nevīžo ne durvis ar muguru aiztaisīt. Citā pasaulē viņām jāsēž uz kliņķa. Nu, ko vēl redzēji?"

"Redzēju vienam pārim odzi mutēs lienam un otram pārim zelta putniņu virs mutēm lēkājam."

"Pirmais pāris ir tie, kas šinī mūžā savā starpā ķildojas, tiem ložņās viņā pasaulē odze vienā mutē, otrā mutē; otrs pāris turpretim ir tie, kas labi sadzīvo, tiem lēkās viņā pasaulē zelta putniņš gar galvām. Nu ko vēl redzēji?"

"Ārā ejot tā pati sieva sēdēja uz kliņķa; bet es to norāvu zemē."

"Nu, tad tu esi to no mokām atpestījis; citādi tai būtu tur vēl tagad jāsēž. Nu, ko vēl redzēji?"

"Redzēju vīru, kam cirvis mugurā iecirsts."

"Tas ir tas, kas vakaros nevīžo cirvi pie malas nolikt. No rītiem, pie darba iedams, tāds tev meklē saīdzis un aizkavē velti laiku. Viņā pasaulē tam jānes cirvis mugurā. Nu, ko vēl redzēji?"

"Rati ripoja pa sētsvidu un ragus vilkās šļūteniski krustim šķērsām."

"Tas ir tādēļ, ka daži palaidnieki saimnieki rudeņos nenoliek ratus pie malas un pavasaros ragus. Viņā pasaulē tiem būs darba ar ratu un ragu noridāšanu. Nu, ko vēl redzēji?"

"Tad viens vīrs nesa veselu žoga posmu ar visām vabām un, visiem stabiem uz muguras."

"Tas ir nelietīgs kaimiņš, kas slepen iecēlis sprīža attālumā žogu otra kaimiņa robežās. Viņā pasaulē tam jānēsā tāļāk paceltais žogs uz muguras. Nu, ko vēl redzēji?"

Rījā dakšas, trīzuļi, kretuļi, spriguļi lēkāja no viena kakta otrā, saukdami: "Kur tu - kur es?"

Tas ir tādēļ, ka nenoliek pēc apkūlām daiktus savā vietā, bet nosviež kur nebūt. Tādiem nekārtībniekiem viņā pasaulē visi daikti būs jāmeklē. Redzi, visu to tev rādīju, lai zini ir citiem pateikt, kā pasaulē jādzīvo."

To sakot, mājiņa ar saimnieku acumirklī nozūd un ceļavīrs ierauga savu zirgu iejūgtu uz viņu gaidam. Viņš apskatās labi un re: ceļš arī turpat.