Citreiz nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams, bija izgājis mežmalā art. Nabadziņš ara raudādams, jo rokas bija tik gurdenas, ka nespēja no liela vecuma arkli vairs noturēt.

Te piepēži - kur gadījies, kur ne - iznāk no meža vecs vīriņš, prasīdams: "Kāpēc raudi?"

"Kā neraudāt? Nav ko ēst un spēka arī nav strādāt."

"Nekas, jūdz nost un ej mājā! Sieva būs izvārījusi kāpostus. Bet pirmo karoti strēbdams, izej laukā paskatīties, tur redzēsi pie žoga baltu zirgu un baltu sunīti. Zirgam uz muguras būs baltas drānas: tās apvilkdams, kāp zirgam mugurā un jāj pakaļ, kur sunītis tek!"

To sacījis, vecais vīriņš iegāja mežā un iznāca ar vienu ogu. Pusogu apēda pats, pusi atdeva arājam un tad pazuda.

Vecais arājs pāriet mājā: sieva izvārījusi kāpostus no dzirnu puteklīšiem un sētmalu zālītēm. Bet pirmo karoti strēbis, izgāja ārā. Pie sētas baltais zirgs ar baltām drānām un sunīti jau gaidīja. Vecītis ātri aprauj drānas un jāj, kur sunītis tek. Jāj - uz reizi ierauga vareni jauku āboliņa lauku vienos ziedos; mazs aitu pulciņš barojas treknajā ābulā, bet visas tik vājas, ka kauli un āda, jādomā: pliku atmatu minušas, tā.

Pajāj atkal gabalu, ierauga pliku atmatu un liels pulks treknu aitu lēkā vien, kā nobarojušās, jābrīnās: kas barojis, kas ne, uz tik plikas atmatas.

Pajāj atkal gabalu, ierauga tiltu; tiltam vienā galā stāv cilvēks, kam pa muti nemitoši tek ūdens ārā un kas tomēr brēc: "Vai! kā gribas dzert! kā gribas dzert!"

Tiltam otrā galā stāv cilvēks ar maizes kukuli rokā, un tas atkal brēc: "Vai! kā gribas ēst, vai! kā gribas ēst!"

Pajāj atkal gabalu: ierauga gaŗu redeli; sunītis tek pa redeli uz augšu, zirgs kāpj ar visu jātnieku pakaļ. Kāpj, kāpj - uzkāpj pašās debesīs. Dievs prasa: "Nu, mans bērns, ko tu redzēji, pie manis atjādams?"

"Ko nu redzēju? Redzēju zaļu āboliņa lauku ar vājām avim un tukšu atmatu ar treknām."

"Redzi, mans bērns! tās vājās avis ir bagātie cilvēki virs zemes, kas bagāti būdami, tomēr ļoti nabagi; viņš nekad nav paēdis, tāds cilvēks, Bet tās treknās avis uz tukšas atmatas ir tie cilvēki, kas, kaut arī nabagi, tomēr priecīgāki un laimīgāki par badīgiem bagātniekiem."

"Ko vēl redzēji, mans bērns?"

"Redzēju tilta galā vīru, kam ūdens pa muti bija um tomēr sauca uzsaukdams: "Man slāpst!" Otram atkal maizes kukulis rokā un tomēr sauc uzsaukdams: "Man gribas ēst!"

"Redzi, te ir tie, kas viņā pasaulē otram nav novēlējuši ne ūdens lāsītes, ne maizes garoziņu un kas gŗūtdieņus un bāreņus ar kājām spārdījuši. Šinī pasaulē tādiem jānoslāpst pie upes un badā jānīkst maizes kukulim blakus."

Kad vecītis tā bij izrunājies, tas nokāpa atkal pa redeli zemē un nogāja uz savu būdiņu. Tur ganīja tai brīdī sveša sieva zosis. Vecītis prasīja: "Sieviņ, vai tā ir mana būdiņa? Kā viņa citādāka izskatās? Vai mana sieva, nezin jau paēdusi kāpostus vai vēl ēd?"

"Kādus kāpostus?" sieva brīnās.

"Ā! no dzirņa putekšļiem, no sētmalu zālītēm!"

"Ai, vecīti, cik mans tēvs man stāstījis, tad reiz gan te tanī būdiņā veca sieviņa ar vīriņu mituši, kas tādus kāpostus vārījuši, bet tas jau tagad simtu gadu atpakaļ."

To dzirdēdams, vecītis ieiet istabā skatīties. Paskatās: nemaz vairs tā, kā toreiz; tik vecā krāsns tā pati. Un tā tūliņ vecītis nolikās uz krāsns mūrīti un nomira.