Vienā svētku sestdienā vanderzellis iegriezās pie viena saimnieka nakts māju lūgties. Saimnieks atteica: "Ja proti pasakas teikt, tad naktsmāju dabūsi."

Labi. Un nu saimnieks - kā jau svētku sestdienā, kad labs kumoss pie rokas - krietni pamielo vanderzelli un tā tas vakars pāriet, nedabūja pasakas nemaz iesākt, labāk rītā, tad teikšot, kad uzcelšoties.

Bet gulēt ejot, saimnieks atstāja alus kausu uz galda pieteikdams savam ciemiņam, ja naktī slāpstot, lai tikai atspirdzinoties ar alu, tad būšat labāka dūša pasakas stāstīt.

Un naktī vanderzellis patiesi atmodās noslāpis. Viņš dzēra. Bet kas tas? Alus nemaz nesmeķē - tīri tāds glums. (Kausā bijušas asinis.) Nu viņš pamet kausu un iziet ārā. Izgājis ārā, redz divus cilvēkus: vienu redz raudam, otru smejamies.

Aizgāja līdz piedarbam, dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam: "Kur tu? kur es? kur tu? kur es?"

To visu redzējis, dzirdējis, viņam palika tā savādi ap sirdi un tādēļ mudīgi vien steidzās istabā atpakaļ. Iegāja istabā, redz atkal brīnumus: vecajam saimniekam galva nocirsta un cirtums ar matiem aplikts. Vecākajam saimnieka dēlam un viņa sievai atkal liela čūska pārstiepušies pāri ; bet jaunākajam saimnieka dēlam uzmetusies bite un tā dzēla un dzēla, tikai pie kalpanes vien viņš nekā nemanīja sevišķa. Tas nu tas.

Bet rītā visi uzplijās vanderzellim, lai nu stāstot vakar apsolītās pasakas. Vanderzellis domāja: "Ko es jums citu stāstīšu? Stāstīšu labāk to pašu, ko naktī piedzīvoju."

Un nu viņš iesāka, kāds bijis kausā alus, kā redzējis vienu raudam, otru smejamies, kā piedarbā spriguļiem kūluši, kā saimniekam galva bijusi nocirsta, kā vienam dēlam čūska bijusi pārstiepusies, otram bite dzēlusi un kā kalpone viena vienīga gulējusi netraucēta. Pabeidzis stāstīt, vecais saimnieks teica: "Tas, kas raudāja, ir zārka koks, tas, kas smējās ir krusta koks, spriguļi ir dzīvības kungs, čūska ir nesaderība un bite, kas dzēla, ir gŗūtība, ciešana, un svešnieks to visu var svētku vakarā pie mums redzēt - tādas ir mūsu mājas."