Reiz gadījies ceļa gājējam kādā mājā kūķu vakarā ieiet un nakts māju lūgt. Iesākumā saimnieks stomījies; beidzot devis gan naktsmāju, bet ar to norunu, ka rītu ceļa gājējam viss jāizstāsta, ko naktī pieredzējis. Labi. Vakariņās saimnieks ciemiņu labi pamielojis un ar alu pacienājis; vēl gulēt iedams atvēlējis: "Ja tev, ciema brāl, naktī slāptu, ej droši vien pie alus kubla un dzer, cik patīk!"

Ciemiņš gulējis, gulējis - piepēši atmodies vareni noslāpis. Ietaisījis uguni un meklējis alus kublu. Bet tos brīnumus! Vakarējais alus kublā palicis par asinim. Nav dzēris, gājis atkal gulēt. Bet atkal brīnumi. Tai gultā, kur saimnieka vecākais dēls ar savu sievu gulējuši, sīkusi bite un riņķī vien lidojusi šiem ap galvām. Pagājis turpmāk pie otras gultas, kur saimnieka jaunākais dēls ar savu sievu gulējuši, te redzējis čūsku, kas pār galvām ložņādama, drīzi dzēlusi dēlam, drīzi viņa sievai. Pagājis turpmāk pie saimnieka gultas: saimniekam bijusi nocirsta galva un kājās ielikta. Beidzot izgājis laukā, tur dzirdējis saucam: "Kur tu, kur es? kur tu, kur es?" tad atkal citā vietā saucis: "Citus nocērt, mūs atstāj, mūs atstāj, citus nocērt, mūs atstāj!"

No rīta stāstījis saimniekam, ko naktī pieredzējis un dzirdējis; saimnieks izskaidrojis: "Re, kūķu naktī tādēļ alus paliek par asinim, ka alu darinot, pilnu kausu iesmeļ un visu neizdzer. Bite kūķu naktī tiem laulātiem ap galvām lido, kas mīlīgi sadzīvo, un čūska tiem dzeļ, kas savā starpā naidojas, ķildojas, rejas. Māju saimniekam tādēļ kūķu naktī galvu nocērt un kājās ieliek, ka nebēdīgi puiši tai gadā istabas pakšķos cirvi iecirtuši, vai arī darbodamies (niekodamies) iekapājuši. Un tie, kas tur laukā saukājušies: kur tu, kur es? - ir spriguļi, kuŗus kūlēji pēc nokūlām nav pakarinājuši pieklājīgi vadzī, vienā vietā, bet šur tur nomētājuši. Bet tie, kas tur sauca: citus nocērt, mūs atstāj! ir nenopļautie labības stiebri, ko lopi ganīdamies nekārtīgi kājām minuši."