Reiz dzīvojis ļoti dievbījīgs un viesmīlīgs saimnieks, bet viņa saimniece bijusi bezdievīga, sīksta un vēl nikna kā pūce.

Vienu dienu pie saimnieka atnācis vecs vecs vīriņš. Saimnieks mīļi ciemiņu uzņēmis, bet tā, ka pati to neierauga.

Projam iedams vecītis sacījis : "Nu dēls, vai tu mani arī negribi reiz apciemot?"

"Paldies, paldies! - labprāt."

"Nu tad labi! Svētdien, kad aiziesi baznīcā, tad nāc no baznīcas pats pēdējais ārā un apstājies pie baznīcas vārtiem. Tur ieraudzīsi lielu baltu zirgu, kāp tam mugurā, tas tevi atnesīs pie manis."

Jā, kā sacīts, tā noticis. Aizgājis baznīcā, iznācis pēdējais, uzkāpis baltiņam un sācis jāt arvienu tāļāk un tāļāk. Jājis, jājis labu laiku, beidzot ieraudzījis lielu, lielu lanku, kur liels pulks aitu baŗojušās. Bet visas viņas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu, lai gan zāle treknumu treknā.

Jājis vēl tālāk, ieraudzījis otru pulku aitu pliku noru graužam; bet tās tomēr bijušas tik treknas, tik treknas, ka bēdas.

Jājis vēl tālāk, ieraudzījis divus kraukļus ap asiņu trauku kaujamies.

Jājis vēl tālāk, te pašā vakarā sasniedzis lielus pils vārtus; un pie vārtiem gulējusi ārpusē viena raiba govs. Pieklauvējis pie vārtiem, iznācis tas pats vecītis: "Nu, dēls, vai nu atnāci gan mani apciemot ?"

"Kā tad, kā tad - nu jau atnācu gan."

"Nu tad panāc iekšpusē!"

Vecītis ievedis iekšā, paēdinājis, mīļi izrunājies un paturējis ciemiņu to nakti un vēl vienu dienu.

Beidzot ievaicājies: "Nu, dēls, vai tu šurpu jādams kaut ko varbūt ceļā neievēroji?"

"Kā tad nu neievēroju? Ievēroju gan. Redzēju vienu aitu pulku treknā zālē pavisam nonīkušu, otru plikā norā treknu jo treknu; tad redzēju pie asins trauka divus kraukļus kaujamies un te pie pils vārtiem raibu govi."

"Redzi, dēls, nu es tev pateikšu, ko tas viss nozīmē. Tās vājās aitas treknā zālē ir tādi bagātnieki, kam nekad nav diezgan, un tās treknās aitas vājā zālē ir tie nabagi, kam ar mazumu pietiek; abi kraukļi pie asins trauka ir tie bagātnieki, kas mantas labad naidodamies tiesājas; bet tā raibā govs ārpus vārtiem ir tava paša saimniece."

To dzirdēdams, saimnieks nevarējis izbrīnoties vien; bet vecītis sacījis: "Nu, dēls, vai negribēsi atkal mājā varbūt tikt?"

"Gribu gan - diezgan izsērsies esmu."

"Nu tad tikai izej pa vārtiem, sēdies baltiņam mugurā un jāj atpakaļ !"

Labi. Jājis, jājis - pēdīgi gadījusies akmeņu kaudze un zirgs vairs negājis tālāk, lai ko dara. Kāpis zemē. Līdz nokāpis ieraudzījis baznīcu turpat blakus. Nu iegājis pie mācītaja: kas tā esot par akmeņu kaudzi?

"Ā! tā jau mūsu vecā baznīca, kas kopš trīssimts gadiem te sagŗuvusi un tagad te uzcelta jauna."

Kā šis tos vārdus dzirdējis, tā aizgājis uz baznīcu, pakritis un palicis par pelnu čupiņu.