Senāk ļaudim bijis jau sestdienas vakaros jābeidz pirtī pērties, ilgāki palikt pirtī neklājies. Reiz kāds vīrs nokavējies un aizgājis tikai vēl naktī uz pirti. Pirtī ieiedams, viņš redzējis uz lāvas kādu cilvēku sēdam, kas viņam teicis: "Ej atpakaļ uz istabu, tad uz piedarbu, pēc tam atnāc atkal šurp un pastāsti man, ko tu tur redzēsi."

Vīrs arī paklausījis un aizgājis uz istabu. Tur viņš redzējis, ka vīrs ar sievu gulējuši savā gultā, bet starp viņiem stāvējis liels ledus gabals. Citā gultā atkal gulējis otrs pāris, kuŗiem maza pelīte ložņājusi no viena mutes otra mutē. No istabas viņš aizgājis uz piedarbu kur viņš dzirdējis kādu svešu balsi žēlojamies: "Ak tā vecā māte! Ak tā vecā māte!"

Tad viņš griezies atpakaļ pirtī, kur tas cilvēks viņam tūliņ uzprasījis: "Nu, ko tu redzēji un dzirdēji?"

"Istabā iegājis, es redzēju, ka vīrs ar sievu gulēja gultā un viņu starpā bija ledus gabals. Otrā gultā gulēja cits pāris, kuŗiem pelīte tekāja no viena mutes uz otru."

Tas cilvēks izskaidrojis: "Tas pāris, kam tas ledus gabals bija vidū, dzīvo savā starpā nesaticīgi. Bet tie, kuŗu starpā pelīte ložņāja, dzīvo saticīgi. Un ko tu piedarbā dzirdēji?"

Tur tikai kāda balss žēlojās: "Ak, tā vecā māte! Ak tā vecā māte."

"Tas bija mājas gars, kas pukojās par to, ka vecā māte aizgājusi gulēt un atstājusi ķēķa traukus nemazgātus."