Reiz dzīvoja bagāts zemnieks, kam bija uzaudzis liels dēls. Tad zemnieks sarīkoja savam dēlam lielas dzīras pielika pilnu pagalmu ar maizes klaipiem un arī vēl uz vārtu staba.

Pēc kāda laika zemnieka dēlam piedzimst dēls. No kāzām sākot, šis zemnieks paliek arvien nabagāks, ka pat vairs maizes nav ko ēst. Lūdz dēlam kūmus, bet neviens nenāk. Ko nu darīt? Nem pats mazo dēliņu un nes uz baznīcu krustīt. Te viņš satiek vecīti, kas tam prasa: "Kur tad tu iesi ar mazo dēliņu?"

"Nesīšu bērniņu uz baznīcu, lai nokrusta, jo kūmos neviens nenāk."

Tad vecītis saka: "Dod man, es pats aiznesīšu uz baznīcu un atnesīšu atkal atpakaļ, tu ej vien uz māju!"

Vakarā arī vecītis atnes nokrustīto bērnu mājā. Saimnieks saka: "Būtu jādod kūmam ēst, bet ko lai dod, ka nekā nav?"

Tad vecītis izvelk no kulītes maizes klaipu. Zemnieks sāk skatīties uz maizes klaipu, itkā tas būtu redzēts. Vecītis saka: "Vai tad jūs šo maizes klaipu pazīstat?"

Zemnieks atbild: "lr gan tāds kā redzēts. "

"Nu, šī ir tā pati maizīte, kuŗu jūs kāzu dienā uz vārtu staba uzlikāt, un tad es viņu paņēmu. Dievs negrib, ka uz vārtu staba maizi liek, tāpēc tad arī jums nav maizes ko ēst."

Visi viņi paēda no maizes klaipa un vēl pāri atlika. Vecītis promiedams noteic: "Kad mans krustdēls būs četri gadi vecs, es atsūtīšu bēru zirgu ar zvaigzni pierē. Tad lai krustdēls sēstas zirgam mugurā un jāj uz mani viesos."

Kā teikts, kad puisēns ir četri gadi vecs, ieskrej pagalmā bērs zirgs ar zvaigzni pierē. Puisēns ar sēstas zirgam mugurā un jāj pie krusttēva. Bet te viņam jājot iegribas dzert. Pagājis gabaliņu, ierauga ceļmalā skaidru avotiņu. Nokāp puisēns no zirga, padzeŗas garšīgo ūdeni. Pajāj gabaliņu um ievēro, ka pie avota ir cimdi aizmirsušies. Jāj atpakaļ pie avota, bet kā par brīnumu skaidrais avots pārvērties par duļķainu un nelabi ož.

Puisēns paņem cimdus un jāj tālāk. Jāj, jāj - satiek vienu ganu. Gans gana aitas pa lielu zāli, bet aitas sliktas, nespēj iet un ganam tās jānēsā. Puisēns nabrīnās un jāj tālāk. Jāj, jāj - satiek atkal citu ganu. Gans gana aitas gandrīz pa kailu noru, bet aitas brangās, gans sēd uz akmens un stabulē, aitas un jēri lēkā vien. Puisēns nobrinās un jāj tālāk. Jāj, jāj -&127; piejāp pie linu mārka. Cilvēki veļ slogus, bet nevar izvelt un kliedz: "Kam vēl smagāks, kam vēl smagāks!"

Puika nobrīnās un jāj tālāk. Jāj, jāj - piejāj pie ezera. Ezers pilns cilvēku; ūdens smeļas mutēs, bet viņi kliedz: "Kam vēl vairāk, kam vēl vairāk!"

Puika nabrīnās un jāj tālāk. Jāj, jāj - piejāj pie kalna. Cilvēki tur šo kalnu uz pleciem un kliedz: "Kam vēl smagāks, kam vēl smagāks!"

Puika nobrīnās un jāj tālāk. Jāj, jāj - piejāj pie mājas. Runā daudz cilvēku, bet cits cita nesaprot. Puika nobrīnās un jāj tālāk. Kā jāj, tā iejāj krusttēva pagalmā. Krusttēvs saņem krustdēlu laipni un ieved istabā, bet pats aiziet uz pirti pērties. Iedams pieteic krustdēlam: "Visās istabās tu vari iet, bet šinī nav brīv."

Krustdēls nevar nociesties neiegājis un neapskatījies. Atver durvis un redz: viņa vectēvs sēd līdz pusei ūdens vannā. Tad pieiet pie loga un redz: viņa tēvs sēj miežus, kaimiņa tēvs tup un visa viņa labība krīt kaimiņam klēpī. Uz loga stāv trīs akmentiņi. Te viņš pakeŗ vienu akmentiņu un sviež kaimiņu tēvam, tad vēl paker otru un arī met viņam. Pašreiz ņems trešo akmentiņu, te ienāk krusttēvs no pirts.

"Vai, krustdēliņ, ko nu tu esi izdarījis! Divas daļas pasaules ir krusas nosistas."

Pēc tam krustdēls apprasās krusttēvam: "Kāpēc tad mans vectēvs sēd ūdens vannā? Kad es izgāju no mājām, viņš jau palika mājā."

"Tavs vectēvs, krustdēliņ, sēd ūdens vannā par sodu, ka dzīvs būdams, krogā no citiem vien gribēja dzert."

"Labi! Kad es nācu šurp, ceļmalā bija skaidrs avotiņš, bet kad es padzēros, aizmirsu tur cimdus un jāju atpakaļ, ūdens jau bija duļķains un nelabi oda. Kādēļ tas tā notika?"

"Tie tur bija tava tēva un mātes grēki."

"Labi! Bet kāpēc ganam, kas ganīja aitas lielā zālē, tās bija sliktas un nespējīgas, ka ganam vajadzēja tās nēsāt."

"Tie, dēliņ, ir tie cilvēki, kas nekad nav pieticīgi, lai gan ir bagāti, tomēr saka, ka viņiem nekā nav."

"Labi! Kad es piejāju pie otra gana, kas ganīja aitas gandrīz pa kailu noru, aitas bija brangas, gans sēdēja uz akmens, aitas un jēri lēkāja. Kādēļ tas tā bija?"

"Tie, dēliņ, ir tie cilvēki, kas ir vienmēr pieticīgi, lai dzīvē iet kā iedams."

"Labi! Kad es piegāju pie linu mārka cilvēki vēla smagus slogus, nevarēja novelt, bet arvien kliedz: kam vēl smagāks! Kas tad tie bija?"

"Tie, dēliņ, ir tie cilvēki, kas no linu mārkiem linus zog."

"Labi! Kad es piejāju pie zera, tas bija pilns cilvēku, ūdens smēlās tiem mutēs, bet viņi vēl kliedza: kam vēl vairāk? Kas tie bija par ļaudim?"

"Tie, dēliņ, ir tie cilvēki, kas krogā ir jau piedzērušies un vēl kliedz, lai dod vēl vairāk dzert."

"Labi! Kad es piejāju pie kalna, cilvēki turēja to kalnu uz pleciem un kliedza: kam vēl smagāks. Kas tad tie bija?"

"Tie, dēliņ, ir tie cilvēki, kas aŗot aŗ no otra kaimiņa robežām zemi klāt, lai gan pašam zemes diezgan."

"Labi! Kad es piejāju pie vienas mājas, tur runāja daudz cilvēku, bet cits cita nesaprata. Kādi tad nu ir tie ļaudis?"

"Tie, dēliņ, ir tie cilvēki, kas ejot otra istabā, klausās, ko viņi tur runā. Tapēc katram ir šinī pasaulē savs sods jāizcieš.

Padzīvojis kādu laiku pie krusttēva, Dieva krustdēliņš pārgāja atkal mājā. Bet nu izrādījās, ka viņš jau bija astoņdesmit gadu vecs. Savā bijušā mājā viņš nodzīvoja tikai četras dienas un tad nomira.