Reiz bijis nejauks kungs. Tas katru svētdienu licis nopērt strādniekus. Bet dēls gan kungam bijis žēlīgs. Reiz viņš uzņēmies visus pērienus viens pats uz sevis. Tēvs par to bijis tādās dusmās, ka pārskaities nomiris. Dēls rīkojis bēres, kur ienācis vecs tētiņš un nosēdies pie malas. Jaunais kungs aicinājis vecīti pie galda; bet vecītis negājis - ko nu šis iešot pie galda, labi jau esot, ka atmetot viņam turpat kādu drusku.

Bet kungs neatlaidies - kas esot šā tēva bērēs, tam jānākot arī pie galda un jāēdot tas pats, ko citi viesi ēdot. Pēdīgi vecītis piegājis gan pie galda; bet citi kungi bijuši par to noskaitušies un skatījušies uz vecīti ar baltām acim.

Otrā dienā pils sētā ieskrējis mazs balts zirdziņš, bet neviens nevarējis zirdziņu saķert. Tad kungs iedomājies vecīti un zirdziņš tūlīt viņa priekšā apstājies un nogulies pie zemes. Kungs uzkāpis zirdziņam mugurā un jājis. Kādā vietā tas redzējis mazā zālītē ganāmies un priecīgi lēkājam mazas aitiņas. Tāļāk tas redzējis lielā zālē ganāmies lielas aitas ar gaŗu vilnu, kas skatījušās apkārt un vienmēr blējušas. Citā vietā viņš redzējis ezerā iebridušas kailas sievas ar čūskām pie krūtim. Vēl tālāk lielu māju bez logiem un durvim, ap ko staigājuši apkārt cilvēki un klaudzinājuši pie sienām. Beidzat kungs nojājis pie krāšņas pils. Viss te bijis tik jauks, ka kungs nevēlējies vairs atpakaļ iet. Iegājis pilī, tur saticis to veco tētiņu, kas bijis pie viņa tēva bēŗu dienā. Vecītis bija ļoti laipns un kunga dēlu vadājis pa pili, rādīdams visādas lietas. Ejot gar kādu istabu, vecītis prasījis kungam, vai tas nevēloties redzēt savu tēvu. Vēloties gan. Tad vecītis atvēris istabas durvis. Istabā ap galdu sēdējuši daudzi cilvēki, tērpušies lopu ādās un ar ragiem pierēs. Tiem kājas un rokas bijušas saslēgtas dzelžos. Kad kunga dēls starp šiem cilvēkiem ieraudzījis arī savu tēvu, tas lūdzis vecīti taisīt durvis ciet, lai nebūtu tēvs jāredz. Tad vecītis jautājis kunga dēlam, ko tas esot redzējis pa ceļam. Vienā vietā redzējis liesās ganībās mazas aitiņas priecīgi ganāmies; otrā vietā atkal treknās ganībās ganāmies lielas aitas ar gaŗu vilnu, skatījušas apkārt un vienā laidā brēkušas. Trešā vietā redzējis ezerā iebridušas kailas sievas ar čūskām pie krūtim. Ceturtā vietā redzējis lielu māju bez logiem un durvim, kam staigājuši apkārt cilvēki, klaudzinādami pie sienām. Tad vecītis teicis: "Redzi, dēls, tās mazās aitas liesajās ganībās ir nabagie cilvēki, kas pieticīgi un priecīgi arī mazumā; bet tās lielās aitas ar gaŗo vilnu, kas ganījās treknās ganībās, ir bagātie ļaudis, kam vēl arvien nav gana un vienmēr zūdas. Tās kailās sievas ūdenī ar čūskām pie krūtim ir emmas, kas savus bērnus pametušas un zīda citu bērnus. Tā māja bez durvim un logiem ir to cilvēku dzīves vieta, kas nedod naktsmājas ceļiniekiem."

Tad kunga dēls gribējis steigties atpakaļ uz māju. Vecītis gan vēlējies, lai tas vēl uzkavējoties, bet kunga dēls nevarējis apmierināties, ka strādniekiem būšot uz viņu ilgi jāgaida, kādēļ jājis ar savu balto zirdziņu atkal atpakaļ.

Pārjājot mājā, kungs bijis pavisam izbrīnējies, muižas vairs nebijis. Kāda vecenīte ganījusi tur cūkas. Gājis pie tās un prasījis, kur muiža palikusi. Vecenīte brīnējusies vien par svešnieka savādo runu. Muižas jau sen vairs te neesot. Kā veci ļaudis stāstot, tad reiz te bijusi gan viena muiža, bet kungs esot nomiris, viņa dēls pazudis un tā muiža izputējusi. Kungs gājis pie mācītāja, kas ilgi meklējis pa savām grāmatām. Jā, baznīcas grāmatās kunga liktenis bijis gan ierakstīts, bet tas noticis jau sen, priekš kādiem divi tūkstošiem gadiem. Kungs gājis uz baznīcu pie dievgalda un kā uzņēmis maizīti, tā sašļucis, bet ieņemot vīnu, pārvērties par pelnu čupiņu.