Reiz dzīvojis tāds vīrs, kas mēdzis arvienu teikt: "Kaut būtu lemts redzēt, kā viņā pasaulē klājas!"

Reiz šis pats vīrs apmaldījies dziļā mežā un nevarējis un nevarējis ārā tikt. Samaldījies trīs dienas, trīs naktis, Beidzot maldītājies saticis vecu vīriņu un lūdzies tam, lai parādot ceļu. Vīriņš teicis: "Ej tik uz priekšu, tad satiksi zirgu un sunīti. Kāp zirgam mugurā un jāj tur, kur sunītis tek."

Labi! Vīrs uzkāpis zirgam mugurā un jājis sunītim pakaļ. Sunītis tecējis pa šādām tekām. tādām tekām, beidzot iztecējis uz lielu pļavu ar augstu smilšu kalnu pašā vidū. Šīpus smilšu kalna zaļojusi kupla ābele un ap ābeli ganījušās treknas govis un sprogainas avis. Netālu no lopu bara kalna malā laistījusies skaista, skaista mājiņa. Vīrs gribējis mājiņā ieiet, bet domājis: "Lai, lai, pa priekšu jāpaskatās, vai otrpus kalna arī nav kas redzams."

Pārgājis smilšu kalnam pāri. Tur nu ieraudzījis melnu māju ar asins sili pie durvim. Asinīs pērušies divi kraukļi un netālu stāvējusi melna, nonīkusi govs ar atslēgu virkni uz muguras. To redzot, vīram palicis tā nelabi ap dūšu; viņš griezies atpakaļ un iegājis skaistajā mājā. Istabā sēdējis tas pats vecais vīriņš, kas todien mežā parādījies un tūliņ uzprasījis: "Nu, vai nu redzēji, kā cilvēkam viņā pasaulē klājas?"

"Redzēju daudz ko; tik nesaprotu, ko tas nozīmē."

"Skat," vecais vīriņš izstāstījis, tās treknās govis, kas gar ziedošo ābeli ganās, ir tie cilvēki, kas savā mūžā dzīvojuši, kā cilvēkiem pienākas dzīvot ; bet tie kraukļi, kas tur otrpus kalna asins silē pēras, ir tie, kas dzīvojot gribēja no tuvāku sviedriem pārtikt un kam nebija žēl otram pāri darīt. Turpretim tā govs ar atslēgu virkni uz muguras ir tava paša sieva. Viņas cietā sirds bija aizslēgta ar tām atslēgām, kas tai tagad uz muguras."

Otrā dienā vīrs kāpa zirgam mugurā un jāja uz māju. Bet mājā nebija vairs neviena no pazīstamiem, visi bija apmiruši, jo trīs simti gadu bija pagājuši no tā laika, kur vīrs toreiz no mājas izgājis un mežā apmaldījiies. Vīrs nu izstāstījis savu piedzīvojumu citiem. Bet līdz ko izstāstījis, tā sakritis un palicis par pelnu čupiņu.