10. A. 840. No Nīcas. LP, VI, 144 (8, 12).
Vienam ķēniņam bija dēls, kas dikti piemīlēja nabagus; bet viņa tēvs nabagus ienīdēja. Kad nu tēvs nomira, tad dēls saaicināja bērēs tikai nabagus vien. Pēc bērēm dēls jāja aplūkot laukus un ieraudzīja klibu nabagu grāvī guļam. Tūliņ viņš izvilka to no grāvja, uzcēla savā zirgā um sacīja: .,Jāj nu uz manu pili paēst, jo, kā redzu, neesi nevien klibs, būsi arī izsalcis; man Dievs labas kājas piešķīris gan, pāriešu tev pakaļ."
Nabags jāja. Nāca drīzi pret pili, te ķēniņa sulainis, ieraudzījis tādu plukatu ķēniņa zirgā, gāž zemē un vēl labi izlamā.
Pa labam brīdim pārnāk ķēniņš un vaicā: kur tas nabags esot palicis. Sulainis atsaka: "Nogāzu no zirga un ietriecu mežā, jo domāju: viņš būs nositis jūs, pēc jūsu zirga tiekdamies, un grib aizbēgt ar laupīto zirgu."
Tad ķēniņš gāja meklēt nabagu un atradis pārnesa klibo nešus savā pilī, paēdināja labi, kas vien tas gardākais, un nevēlējās ne paldies par to. Bet nabags sacīja aiziedams: "Kad tu nāksi pie manis sērst?"
Ķēniņš atbildēja: "Lai, lai, gan kādureiz es noiešu!" .
Nabags sacīja: "Ievēro; kad atnāks balts zirgs, tad kāp tam mugurā un jāj pie manis sērst; bet kur baltiņš pats iet, tur laid viņu.
Un pēc kāda laika patiesi atnāca pils pagalmā balts zirgs. Nu ķēniņš kāpa mugurā, jāja, jāja - ieraudzīja ābeli ar visādiem āboļiem. Viņš pabrīnojās, kā vienā ābelē var dažādi āboli būt, un jāja tālāk. Pajāja gabaliņu, ieraudzīja lielu zāli un lielajā zālē dikti kūdas aitas; drusku tālāk bija atkal maza, maza zālīte un tanī ganījās treknas jo treknas aitas. Pagāja atkal gabalu, ieraudzīja mazu upīti; pa upīti peldēja baļķi, vienmēr brēkdami, saukdami: "Gribu dzert, gribu dzert!" viņš izsabrīnojies: ūdenī ,ir un dzert grib! Jāja atkal, nojāja pie kādas mājas un tur zirgs piepēši pazuda kā ūdenī. Iegāja istabā, ieraudzīja vienu vīru: uz kuŗu pusi šis vīrs pagriezās, tur rēgojās bērns tam pretim, nekur no tā bērna izbēgt. Nu iegāja citā istabā, tur satika veco nabagu, laipno vīriņu; tas vaicāja: "Nu tu esi atjājis sērst?"
"Jā, atjāju sērst!"
"Nu, vai neredzēji ko, jādams?"
"Redzēju gan: tur bija ābele ar visādiem āboliem!"
Vecītis sacīja: "Šī ābele ir pasaule un dažādie āboli ir cilvēki; un ko vēl redzēji?"
"Redzēju kūdas aitas treknā zālē, treknas aitas vājā zālē."
"Kūdas aitas ir nelāgie ailvēki, treknās tikumīgie; un ko vēl?"
"Redzēju baļķus peldam un pēc dzēriena brēcam."
"Šie baļķi ir dzērāji vīri, kam šeitan ir jāslāpst; un ko vēl?`'
"Redzēju viņā istabā vīru grozāmies un bērnu rēgojamies."
"Tas vīrs ir tavs tēvs un tas bērns ir viņa grēks: uz kuŗu pusi viņš griežas, grēks visur rēgojas priekšā."