Dzīvoja nabaga sieviņa. Viņai piedzima dēls, bet neviens nenāca par krusttēvu. Viņa nabadzīte, pati nesa bērnu uz baznīcu. Satiek ceļā vecu vīriņu, tas prasa: "Ko tu tur nes?"

"Bērnu nesu uz baznīcu kristīt, bet nav neviena krusttēva,"sieviņa atteikusi.

Lai ņemot viņu par krusttēvu, vecītis teicis. Sieviņa ar mieru. Aizgājuši uz baznīcu, nokristījuši un vecītis teicis: "Kad mans krustdēls izaug liels, lai viņš atjāj pie manis ciemos."

"Zirga jau nebūs," sieviņa bēdājusies.

"Nu nekas," vecītis atteicis: "lai atnāk te piekalnē, grāvī būs balts zirgs, lai sēžas mugurā un jāj, kur zirgs iet."

Kad krustdēls pieaudzis, viņš aiziet uz nokalni, grāvī atrod baltu zirgu, sēžas mugurā un jāj pasaulē. Jādams viņš redz dažādus brīnumus. Viens sēd grāvī, otrs griež maizi, trešais bāž pirmajam mutē un tas tikai sauc: "Dod vēl, dod vēl!" Pa gabaliņu redz: viens vīrs sēd pie pumpja, otrs pumpē ūdeni spaiņos un trešais lej no spaiņa pirmajam mutē, bet tas tik sauc: "Dod vēl, dod vēl!" Pa gabaliņu redz; sieva guļ mežā zemē un divas čūskas zīž katra savu krūti. Jāj tālāk, ierauga skaistā ābuliņa laukā ganās bars aitu, bet tik vājas un panīkušas, ka bailes, un nemaz neēd - tik skrien un bļaun. Pa gabaliņu redz: smilšu kalnos ganās bars aitu, tās ēd pavisam mierīgi un ir treknas un taukas. Nu dēls nojāj pie vienām mājām, piesien zirgu un iet pats iekšā. Otrā stāvā satiek vienu vecu vecu vīriņu, saka: "Nu es jau atjāju!"

"Tad jau būsi mans krustdēls?" vecītis nopriecājās: "Tas labi gan, ka atjājis; sēdi nu un paciemojies, tikai nedari nekā, man drusku jāaiziet no mājas!"

Dēls nu sēž pie loga, skatās un gaida krusttēvu. Pa logu viņš ierauga atkal brīnumus: viens vīrs iet pa lauku un sēj auzas, bet velns ar maisu iet pa priekšu un visas auzas sakrīt tamī velna maisā. Dēlam kļūst dusmas. Viņš paņem vienu akmeni un liek vienreiz velnam. Tūliņ arī atgadās kristtēvs un prasa: "Krustdēls, ko tu nu padarīji?"

Tā un tā, dēls pastāsta.

"Nav labi," vecītis saka: "visu valsti ar akmens krusu apsiti."

Krusttēvs pastāsta, ka treknās aitas smilšu kalnos ir nabagu dvēseles, bet vājās aitas āboliņā kungu un bagāto dvēseles. Sieva mežā ir kungu bērnus zīdinājusi. Nu viņai par to jāzīdina čūskas; kamēr vien saule debesīs. Tie vīri pie pumpja ir vienmēr gājuši pa godiem; ēduši un dzēruši un vēlāk skundējuši, ka nekā nebijis. Tiem jāstāv pie pumpja, kamēr vien saule debesīs. Tie ar maizi ir bijuši neganti kungi, kas visu sagrābj un kam nekad nebij diezgan. Tiem arī jāēd tā, kamēr vien saule debesīs, jo viņus nevar piebaŗot.

Dēls, izciemojies, jāj atpakaļ. Treknās aitas prasa: "Baltais jājējs, vai ilgi dzīvosim šitā?"

Jājējs atsaka: "Kamēr saule debesīs."

Aitas priecājās, bet otras vaid: "Vai, vai, cik grūti!"

Sieviete mežā prasa: "Baltais jājējs, vai man ilgi čūskas būs jāzīda? "

"Kamēr saule debesīs," jājējs atbild.

"Vai, vai, cik gŗūti!" sieva nopūšas. "Pasaki citiem arī, lai neiet kungu bērnus zīdīt."

Vīri pie pumpja prasa: "Vai mums ilgi būs tā jāpumpē um jādzeŗ?"

"Kamēr saule debesīs!"

"Saki citiem, lai vairs tā nedara, lai ēduši, vai neēduši, bet lai tencina, ka visa bij gana."

Maizes griezēji atkal prasa: "Vai mums ilgi būs tā jāēd?"

"Kamēr saule debesīs."

Ēdēji sāk gauži bēdāties un piesaka, lai pateic citiem arī, cik tad iet gŗūti,

Pārjājis mājās, dēls palaiž zirgu un stāsta mājiniekiem, ko pieredzējis. Bet otrā rītā atrod pilnu māju mantas, maizes. lopu - visa gana. Un tā dzīvo zaļu dienu vēl tagad.